šonakt sapnī uzzināju, kā tas ir - būt pie jūras ar visiem tuvajiem, līdz nāk milzīgs netīra, brūna ūdens cunami vilnis no iekšzemes un aizskalo katru kaut kur citur. atceros, kad nāca vilnis, vēl bļāvu tētim, lai paņem vinni pie sevis, kaut vai aiz rokas lai saķer. beidzās ar neapdzīvotas salas izdzīvošanas cienīgu sižetu un vietu, kur bija gara, gara māja gar jūras krastu. divi vai trīs stāvi. katram cilvēkam iedalīta šaura daļa mājas - kādi 3m (ēkas platums bija kādi 4m). gāju cauri visai mājai, no kaut kā slēpjoties, un atklāju, ka žīdu ģimene vislabāk pratusi iekārtot un maksimāli izmantot visus 3m x 3 stāvu platību, viņiem bija vismaz 12istabas, arī gultas pagrabā, daudz segu un slepenu durvju visur.
vēl pirms cunami man piederēja kādi 30m šīs mājas, visos trīs stāvos. vienu daļu izīrēju melnādaino ģimenei, tā mājas daļa bija neticami glauni izremontēta. bet otrā daļā viss bija pa prasto (un sirsnīgo), es tur aizbraucu ar saviem draugiem un teicu - bāc, kāpēc mēs šeit nedzīvojam vasarās?! draugi palika zvilnēt vienā no istabām, es iegāju blakusistabā un kādā vecu drēbju maisā atradu un uzvilku aptuveni
šādu peldkostīmu. jutos žilbinoši.
eju kārtot rindas.