vadu dienas, rakstot ziņas svešzemniekiem ne manā un ne viņu dzimtajā valodā, cerot, ka kāds no viņiem man atrakstīs, kā vislabāk tikt līdz melnam toyotas džipam.

vakar sapratu, cik neatsverami forši ir, ja mājvietā ir kamīns.

joprojām skaistas, puskailas sievietes ap manu dienu, jau ceturto dienu pēc kārtas zem acīm ir vieni un tie paši punktiņi (kaut kāds magic, jo parasti ar pašreizējo krāsli iztur knapi divas dienas, kur nu vēl, ja pa vidu ir naktis ar augstu dzīves līmeni), jāsalāpa brāļa mantas, vispār, eh, vakarā varbūt muzīk.