Bērni atkal iet bērnudārzā. Vēl jau tik otrā diena, vēl neko lielu nedaru. Šodien vispār, aizvedu viņus, deviņos biju atpakaļ mājās, ielīdu atkal gultā, un pusdivos mani pamodināja telefona zvans.
Vakar kā pie pirmās dienas biju apsolījusi šiem Makdonaldu. Apēda visu:D No mantām meita izvēlējās blondu plastmasas meiču ar ūdensmoci, bet puika - skeiteri (šķiet, tā to sauc) ar visu kūleņojamo uzparikti.
Puika ies vēlreiz sagatavošanā. Viņš pats arī nemaz uz to skolu negribēja. Vakar, kad aizgāju pakaļ, spēlējās viens pats. Es prasīju, vai nebija bēdīgi pie svešiem bērniem, nē, viņam esot paticis. Bet lasīt, par laimi, ir sācis kaut cik. Manas mammas pacietība. Es pati esmu iemācījusi lasīt māsas dēlam. Bet toreiz es biju jauna un nežēlīga, tagad ar savu bērnu man to negribējās.
Esot tādi bērni, kas ne no šā ne no tā sākot lasīt paši, jau četros vai piecos gados. Es esmu par tādiem dzirdējusi. Pati tāda nebiju. Vecāki mani ņēma līdzi uz Krimu, bet pirms braukšanas audzinātāja mammu sagruzīja, ka es vēl nelasu, un Jaltā mamma man lika lasīt. Mēs ar mammu īrējām istabiņu centrā pie Zinaīdas Ivanovnas, bet paps dzīvoja kalnā rakstnieku daiļrades namā. Mēs modāmies agrāk nekā paps, un pēc brokastīm man vajadzēja izlasīt vienu lapaspusi no Īkstītes. Tas bija baisi. Pēc tam lēnām gājām pretī papam, lai kopā kaut kur dotos. Bija agrs pavasaris, Jaltā bija vēsi, mēs staigājām mēteļos. Kad papam beidzās ceļazīme, mēs visi trīs pārvācāmies uz viesnīcu Ukraina. Tur bija briesmīgi mitrs, un es vienreiz piečurāju gultu. Tad mēs ar mammu braucām mājās agrāk nekā paps, jo manai māsai drīzumā vajadzēja dzemdēt, un mamma uztraucās. Pēdējā dienā es vēl pārsitu galvu viesnīcā Ukraina pret spoguļgaldiņu, vajadzēja šūt, un Rīgas lidostā sagaidītāji mammu nepamanīja, ieraudzīja tikai mani ar apsaitētu galvu un sabijās. Kad šuva, nācās izgriezt daļu matus, un bērnudārza izlaiduma bildēs man ir smieklīga čolka. Rudenī es beidzot lasīju tekoši, bet pusklase vienalga nelasīja, tā nu man līdz Jaungadam īsti nebija stundās ko darīt.