Vēveris un sarkans (jā, joprojām) šņabis
Re nu - nekādu jūtu tomēr, nekāda gaišuma. Lietus ir nepārejošs, tikpat labi sniegs: mazliet nodzērusies Nabokova Mašeņka tamburā iepretim, gandrīz tukšu vīna pudeli rokās, apsnigusī alumīnija krūzīte stindzina lūpas, kad viņš izdzer to tukšu; viss ir literatūra, viss ir ļoti draņķīga literatūra, viss ir valoda un tās radītie priekšstati; iespējams, arī šis vilciens novembra tumsā: brauciens prom no sevis, bēgšana no sevis, bēgšana teksta piedāvātajā visiespējamībā, bēgšana no dzīves pieredzes, bēgšana pa zaļo grīdceliņu, kas ļauj brīvi pārvietoties laikā un telpā, radot arvien jaunu esamību uz papīra; bēgšana, spēlējoties ar gadskaitļiem un notikumiem, bēgšana, vēl un vēlrez izdzerot apsnigušo krūzīti tukšu.