tas nemaz nav ap septiņiem, tikai kādas piecas minūtes pāri, kad cilvēki sāk plūst un vērpties putās ap brīvības pieminekli un pa pieturu lejāk. no vārtrūmēm un tumšākiem pakšiem vēl tuvojas, lai arī uz mazākajām ielām nemaz neviena nav, esmu tikai es, un tad varbūt atkal ik pa brīdim kāds, kas plūst un vērpjas un drusku šilierējas man pretim vai prom, un, ja prom, tad vienmēr drusku steidzas. un vēl tas troksnis. pusceļā visai skaidri sāku pārvērsties par vienu no viņiem, un nemaz nebija ne astoņi, kad, tuvu mājām, kā nemaz ne gluži neizperinājās viena doma, ka man pilnai laimei vajadzīgs vien baltais marķieris.

[ jā, es pat izdomāju, ko es uz tā melnā putkkartona rakstīšu. es rakstīšu RUK RUK un pāri divas sarknas krusteniski strīpas. ]

un šeit, mājās, ir tik mierīgi, ka es negribu neko, pat ne balto marķieri, tikai

tikai

varētu vēl druksu pašilierēties ar kādu kopā. ir tikai viens šeit nemaz ne arī bet, taču tomēr kaķis, kas skatās un bļauj, iekož un bļauj. un tad paskatās un bļauj, paskatās un bļauj, un tā visu laiku.