atceros, biju kopā ar jauniešiem-pasaules glābējiem, un tad bija jārīko kaut kāds fiksais tirdziņš no personīgām, bet nevajadzīgām mantām, bet es neko neiedevu, jo diez vai kādam noderētu mans netīrais tē krekls no meža talkas vai zobbirste. bet nekā cita nebija. bet, šķiet, ticības moments īsti neradās.

vienu brīdi likās, ka par daudz šmotkojos, bet tad visi, kas pie manis nāca [visādus krīzes skartos skolotājus ieskaitot], teica: vai, kāds tev maziņš [šmotku skapis]. kuru es dalu uz pusēm ar m. nekad nav nekā, ko kādam ziedot - viss ir vai nu lietošanā, vai nolietots.

semītiskais skopums ir neārstējams. vāzē stāv nevis puķes, bet piparmētras [lai nenovīst, pirms top iesmalcinātas pusdienu pesto].

meklējot dzīvē skaisto, jāsaka, ka nemīļotais seriāls par pasaulē labāko asv armiju tūlīt beidzot beigsies. gulēšu labāk, mazāk lamāšos.