šeit nekas nav tā kā es biju iedomājusies, kaut gan es braucu bez ilūzijām par kaut ko.
ir tā kā ir, tā ka pagaidām nav darba, tūlīt beigsies nauda un man ir piematusies lielā asarošanās. gribu mājās, samīļot bērniņu un vispār gribu mieru.
stūlbums no manis augstākajā līmenī ka neesmu paņēmusi līdzi nevienas zāles. līdz ar to jau trešo dienu mocos ar šausmīgām galvassāpēm un sliktu dūšu no stresa.
gribu kko darīt bet lai vai cik staigātu apkārt un nēsātu cv, nekas nenotiek.
un vispār.. ir tik daudzas lietas kuras man pietrūkst.

trakākais jau laikam ir darbs, jo drīz arī jāsāk meklēt kur dzīvot atsevišķi no klasesbiedrenes, bet darba nav. visur štati pilni un nevienam neko nevajag bet es jau esmu nolaidusies līdz līmenim kad esmu gatava darīt dajebko.

pagaidām nekā pozitīva (ja neskaita nepīpēšanu, jo braucot šurp speciāli neņēmu cigaretes līdzi, bet tas mani arī nervozē) nav. ir tikai staigāšana pa centru un šausmināšanās. te viss ir netīrs, visi kkur skrien, satiksme ir šausmiga, utt.
ok. ir pagājušas tikai piecas dienas. tā kā turam īkšķus un lūdzam lai visi-tie-tur-augšā stāv man klāt.