vienmēr ir mazliet dīvaini nonākt viņpus alkohola jeb būt tam, kas sagaida piešmakstinājušās sandru mētru un elīnu kolāti mājās, kuras, kā parasti, ar skaļu troksni iegāžas priekšnamā, un sauc aktierus pīpēt, lai gan aktieri jau simts gadus guļ. vakar gan pamodināšana bija ļoti būtiska, jo, kā jau elīna konstatēja, mēs bijām aizmirsuši iztīrīt zobus. bet stāsts ne par to, stāsts par to, cik savādi ir skatīties alkoholam acīs, un domāt, ka es taču parasti ballītēs izskatos tieši tā un vēl daudz izplūdušāk. bet vai mani tas traumē? protams, ka nē.