viedoklis
Es gadiem ilgi apbrīnoju cilvēkus, kas spēj iestāties par savu viedokli, neatkāpties no tā, attiecīgi arī kvēli par to iestāties. Vienīgi šodien es sapratu iemeslu, kādēļ to nespēju es - jā, tam vajadzēja nepieklājīgi daudz laika un absolūti maz piepūles, taču tas notika gaužām nejauši. Jebkurā gadījumā:

Pārējā pasaule griež mani karuselī un met ārā katru reizi, kad pasaku ko savu. Un arī tad, kad interneta plašumos atrodu kādu sevis rakstītu savārstījumu, (mana identitāte jau sen kā atklāta un izvazāta kā lēta Lienes ielas mauka) jūtu, cik ļoti vēlētos atkāpties no saviem vārdiem. Taču tam ir maz sakara ar pagātni. Tam ir visdziļākais sakars ar tagadnes emocijām, izpratni un attiecībām ar apkārtesošajiem cilvēkiem - ārēja nesatricinātība cilvēkos korolē ar iespaidu, ka šo cilvēku nemaz nepazīstu, ka viņam neuzticos. Pie velna, kādēļ man nav vienalga!? Protams, to visu ļoti ietekmējuši ir tieši neizdibināmi pagātnes notikumi. Vēl jo vairāk, divu cilvēku savstarpējas attiecības vispār nebalstās uz neko citu kā abu personu kopīgo pagātni vai arī trešās personas iejaukšanos šo attiecību uzlabošana/maitāšanā.

Es gribu iestāties par savām domām.

Šī bloga atslēga - rakstīt un publicēt. Pārlasīt, pārdomāt, bet izvairīties no dzēšanas - neatkāpties no pateiktā, lai cik banāls un lēts tas neizklausītos vien minūti vēlāk.

Es trenēšos runāt par to, ko domāju es, nevis par to, ko varētu domāt persona, ar kuru sarunājos. Projekts sev. Kādēļ šis nevarēja ietilpināties gluži ikdienišķā dienasgrāmatā? Es domāju, ka ir skaidrs, ka man vajag apziņu, ka "visi lasa", citādi manas pūles ir teju bezjēdzīgas.