Nesen mani vecāki ciemojās. Te ilustratīvais materiāls:


Vārds pa vārdam, un diezgan pārsteigts uzzināju, ka mans tēvs, kad gājis padomju armijā (šitik tālu es biju zinājis), esot dienējis Igaunijā, Klōgā (mežā starp Tallinu un zemūdeņu bāzi Paldiskos). Un es esot tur viesojies kādus pāris mēnešus pirms manas piedzimšanas. Kā jau teicu, esmu pārsteigts.

Savukārt šodien, klikšķinoties pa feisbukiem, uzgāju bildi iz mana tēva un arī manām bērnības dienu takām, un komentāros aizlasījos līdz komentāram, kas uzvedināja uz pārdomām — par to, kāpēc tā skola, kur mācījās mans tēvs (un daždesmit gadus vēlāk arī es), arī padomju laikos bija specializēta valodu apmācības skola. Spiegus gatavoja? Skolas laikā atlasīja labākos valodniekus?

Manā laikā, mežonīgajos deviņdesmitajos, lielākā daļa skolotāju bija tie paši, kas padomju laikā. Interesanti būtu uzzināt, vai kāds no viņiem sadarbojās ar orgāniem un ja tā, tad kurš? Sekojot iepriekšējam domas pavedienam, pieņemu, ka ar tādām lietām vajadzētu nodarboties tieši angļu valodas skolotājiem. Varbūt tieši mana skolotāja? Tas nu gan būtu baisi (par spīti tam, ka vienmēr jūtos ļoti pateicīgs, ka ielika ļoti labu pamatu), lai arī visnotaļ interesanti.

This is a pen, this is a table.

Būs jāparunājas ar tēvu par šo jautājumu. Varbūt (un droši vien) kāds no viņa klasesbiedriem arī ir nodarbojies ar vaņģošanu (un štučīšanu).