es diezgan bieži rakstu par bērnību, jo ir tik daudz lietu, kurām toreiz piešķīru pavisam citu nozīmi. viena no šādām lietām ir bailes no tā, ka vecāki varētu izšķirties. vispār, bērnībā pa īstam bail bija tikai no divām lietām - no savas vai tuvinieku nāves un no vecāku šķiršanās. tagad man nav īpašu emociju par to, ka cilvēki satiekas un cilvēki šķiras, varbūt tikai mazliet žēl par neizdošanos, bet tie ideāli par mūžīgām lietām man jau sen ir sagruvuši. toreiz gan divu cilvēku šķiršanās likās kaut kas līdzīgs mūžīgai miglai un aukstumam, un man šķita, ka visi tie bērni, kuriem vecāki ir šķīrušies, ir nelaimīgākie bērni pasaulē ar simts morālām traumām, kas vilksies pakaļ visu mūžu. mani vecāki satika diezgan labi, protams, kā jau katrās mājās, gadījās pa skandālam ar saplēstiem traukiem, bet kopumā viņi nekad nav bijuši pat tuvu tam, lai izšķirtos. bet man vienmēr bija bail.