vienmēr kad nokļūsti svešās vietās kuras cilvēku uzvedība tevi pārsteidz un tu solies "es gan nekad tā nedarīšu", un tad tu lēnām attopies, ka esi sācis darīt tāpat kā viņi - mēģini ātrāk pārtraukt sarunu virtuvē lai atgrieztos savā kabinetā, vakariņās ar paziņām skaties pulkstenī un centies pēc iespējas drīzāk atvadīties "jo man tur kaut kas jāiet un kaut kas jādara", izvairies kaut kur iet izklaidēties, pēc darba tūliņ ej mājās, ja gaitenī kāds iet garām vai kāds iet pa kāpnēm, mirkli sastingsti un durvis ver tikai tad ja soļi garām, vārdusakot, citu cilvēku sabiedrībā pavadīts laiks vairs neliek tev aizmirst debesis un zemi, un tu izvairies dzīvot, vienīgais cenšos mierināt sevi ar domu ka es neesmu palicis par tādu kādi man vienmēr riebušies vienkārši nav īstie cilvēki.