man ir tik grūti šeit izturēt, kaut ejot pa ielu man gribas vemt.. iespējams, pārklimatizēšanās, bet ne jau tas vien liek man just to nepatiku pret katru stūri, kuru šeit redzu, pret katru vārdu, kuru šeit dzirdu. .pret it visu, kas man ir šeit, bet nebija tur.. tas viss, kas mani reiz šeit darīja laimīgu- nu pēkšņi šķiet tik nenozīmīgs, tik tukš un niecīgs.. jo man vairs nav tās brīvības, kura man bija, saproti?! mani atkal mēģina iesprostot, smacēt.. uzspiest savu viedokli, kas mani vienīgi atkal iedzen kompleksos. Cik labi, ka esmu kaut tos pāris mēnešus spējusi atpūsties no šīs spriedzes, kas pastāv šeit.

kā jau nosēžoties Rīgas lidostā es Uģim teicu: " es atgriežos tikai uz laiku.. man šeit vairs nav vietas!" Un tā arī noteikti būs, jo ... ārprāts! Kādam gan man jābūt psihopātam, lai vēlētos palikt dzīvot šeit, starp cilvēkiem, kas nekad nemainās, starp cilvēkiem, kuru uzskati un redzesloks nemainās, starp cilvēkiem, kas mūždien vārās savā sulā no pasaules neko tā arī īsti neredzējuši, tenkas dzirdējuši, uzskatot, ka ir gudrāki par gudru un uzdrīkstas gudri spriedelēt.

Šeit, tā saucamajās mājās (nezinu, kopš kura laika esmu pienemusi to sajūtu, ka Rīga ir manas mājas), Latvijā.. dzīvo skarbi, ļauni cilvēki. Vakar pierādījās šis mans apgalvojums. Nu ok, es to jau zināju iepriekš, taču pēc francūžu pieklājības, rūpēm utt., Latvija dzīvojošo attieksme, nepieklājība, atļaušanās/ uzdrīkstēšanās pēkšņi liekas tik uzkrītoša, tik brutāla.. brīžīem pat sametas bail un gribas kliegt.. un tad prāta nāk doma,ka šī valts iet uz grunti pašas tautas dēļ.. un brīžiem, kad nu to visu redzu citu skatienu, kā cita acīm, man sametas kauns, ka es esmu viena no viņiem..

vai zini, ka Francijā uz patstāvīgu dzīvi apmetušies krievu tautības cilvēki slēpj to, ka viņi ir krievi? viņi pēc iespējas profesionālāk cenšas izvairīties no runāšanas krievu valodā.. kāda veca sieviete pat apgalvoja, ka viņai esot kauns..
Francijā neviens nezināja, kas ir tāda Latvija, kur tā atrodas, kādā valodā šeit runā.
Man pietrūkst to zvaigžņu, kuras tur bija tik spožas..
man pietrūkst to smaidu, to glaimu, tās pieklājības, tā maiguma.
Man pietrūkst ta vēja, kas nemitējās man atgādināt, ka nu esmu brīva.
man pietrūkst tās saules un neredzēto seju.
man pietrūkst "boulangerie" ar savām bagetēm un kūciņām kā arī viss tas pārējais, kas šeit nav.

Berlīnes lidostā man tik ļoti gribējās palikt tur uz pāris mēnešiem, sēžot kafeinīcā, slīgstot nostaļģijā par Berlīne pavadīto laiku.. gaidot reisu uz Rīgu.. pār lūpām nemitīgi spraucās mazliet piesmakušā balsī izmocīts: " es negribu mājās.." un sajūta, ka mani tā it kā plēš uz visām pusēm.. ta it kā man tiek atņemts tik sasodīti daudz. Ārprāts! un man ir noruna ar māti, kuras galvenais punkts attiecas tieši uz to, ka es nepametīšu Latviju vēl 4 gadus. Es pilnīgi jūtu, cik sadistiski smagi būs šie 4 gadi.

neesmu raudājusi ilgāk par 1/2 gadu noteikti.. un gribu izraudāties, beidzot izraudāt to visu, kas manī krājies visu šo laiku. es mēģinu, es tiešam mēginu, taču nekas neizdodas.
+līdz ar ielidošanu devos ballēt, pārrodoties 6.00 mājās, tad 8.00 jau vairs nenāca miegs, tad uz veikaliem, vēlāk atkal ballēt.. utt. un man vairs nav spēka, taču šovakar man atkal ir sarunāts doties. šķiet, ka, ja es izdzeršu vēl vienu enerģijas dzērienu- man apstāsies sirds.
nākamajā jūlijā es atgriežos Francijā.
janvārī es atgriežos Berlīnē.