Vakar lidostā skatījos hokeju.Ja jūs zinātu cik priecīgs jūtas cilvēks 3 stundas gaidot aizkavējušos lidmašīnu,ja ir iespēja tajā laikā sēdēt augstā krēslā pie bāra letes un teikt urāāā! Kaut gan domāju ka es jau nu noteikti šogad hokeju neskatīšos.
Pret vakaru pastaigājoties ar suni un izjūtot sevi vakara tumsā jutu neparastu pozitīvās enerģijas daudzumu un pārdomājot dienu sapratu ka tas no džambas spēlēšanas.Šodien sēdējām ar draugiem uz dzelzceļa tilta triecām par pavasari un sitām divas džambas.Mūzikas radīšana ir kaut kas līdzīgs meditācijai tikai labāks.Staigāju pa šīs konstrukcijas augšu.Bērnišķīgās pārgalvības uz šaura pamata lielā augstumā.Pavasarī upē viss atspoguļojas pavisam citādi - ne tik reāli kā vasarā,tā skaisti.Mani piekāva ar dredu un iebakstīja vēderā,tad paķēra un panēsāja kā kartupeļu maisu.
Pastaigājoties pamanīju divstāvu māju kura pirms kādas nedēļas nodegusi netālu no manējās.Dauzoņas bērni teica ka tā sadegusi ar visiem īpašniekiem,kurus biju iepazinusi dēļ viņu un mana suņa nekontrolējamās dauzīšanās.Šis suns - jauns kucēns bet jau liela auguma- vienīgais nesadega jo atradās piesiets ārā,un jā - viņš vēl arvien tur atrodas,piesiets,sārgājot rēgu.Mani tas biedē.
Šī nakts ir gluži kā radīta lai sēdētu šeit un rakstītu kursa darbu.Vai jums tā neliekas?