brīdis iekšēja klusuma
Vismaz reizi dienā mēģinu apstādināt iekšējo viesuli un padomāt, sajusties dziļāk. Pēdējā laikā ļoti daudz stresoju... par ko? Baidos, ka var pienākt diena, kad palieku bez iztikas līdzekļiem. Ka kaut kas nebūs kārtībā un mani nokritizēs. Ka es neizdarīšu tā, kā apkārtējie uzskata par pareizu. Bērnu audzināšanā, savā izskatā, attieksmē. Baidos. Šodien, to apzinoties, sapratu, ka nedzīvoju savu, bet svešu dzīvi. Un ka tā var baidīties bezgalīgi. Jā, var pienākt tādas situācijas, bet var arī nepienākt. Varbūt tās bailes rada daļēji nepaļaušanās uz sevi, uz savām prasmēm pārvaldīt maku. Uz savu nespēju pretoties mirkļa iegribām, kas noved pie nesaprātīgiem tēriņiem. To es sapratu tagad- drukājot. Ir bijušas idejas, ko darīt, lai saprātīgāk pārvaldītu savus līdzekļus, bet nevienu no tām idejām neesmu izdarījusi. Varētu aizbildināties ar laika trūkumu, bet tās būtu tikai atrunas. Visu var paspēt... arī dzīvojot vienai ar 2 mazuļiem un suni.

Kas attiecas uz bailēm citu acīs izskatīties "nepareizai". Tas ir nepareizi. Ir jādara tikai pēc savām dziļākajām izjūtām un jābeidz lūkoties apkārt uz citiem, citu dzīvēm. Pat ja tas, kā es darīšu, kādam liksies nepareizi, tam ir jāiet garām. Ir jāsajūt sava būtība. To visu apzinoties, sāku just garšas priekšnojautu. Garšu dzīvei. Jo saplūstot ar savu dziļāko būtību, aizmirstot par citu vēlmēm (nav runa par šo vēlmju ignorēšanu), es sākšu dzīvot savu dzīvi. Var jau šai situācijai meklēt cēloņus pagātnē, vecāku audzināšanā, un tos ļoti ātri varēs atrast, taču nemainīsies. Pagātne neizmainīsies.