Viņš bija mans pirmais mīļākais aktieris. Un šī bija mana pirmā Almodovara filma, tā šķiet.
Jau sen zemapziņā ir vēlme kādreiz kādam vīrietim skūt seju ar bārdas nazi.
Nepatīk tik vienkārši, bet smagi meli kā "es tevi nekad nepametīšu, ups, es sameloju", vispār jau meli ne pārāk iet pie sirds, vai ne.
Vai labāk ir nedot nekādu solījumu vai dot tādu, kurš tiek lauzts (bet vismaz brīdi ir ilūzija par solījumu)?

Un vispār skumji, joprojām tās pašas bailes.
Būtu gribējies, lai filma ir vairāk par Banderasa tēlu, bet tad tas nebūtu vairs tas nosaukums un nebūtu vairs.. daudz kas, kas ir tagad.

Bet nu labi. Dzīvojam katrs ar saviem grēkiem. Cik drausmīgi.
Man gribētos pateikt, ka viss būs kārtībā, bet es šobrīd to nezinu. Tā mūždien ir bijusi mana problēma - nevaru pateikt to, kā nav. Nevaru pateikt, ka viss būs labi, ja nezinu, ka tā būs (man šķiet, tas ir liels iemesls, kāpēc izjuka mana iepriekšējā laime). Kad zinu, tad to varu pateikt. Šobrīd nezinu. Sadedzināju arī klaviatūru šovakar. Viss slikti.

Skatījos filmu brīdī, kad viņš viņu apskauj, viņam rokā ir pistole, un domāju: "Kādreiz mani arī kāds tā izglābs."