Pārlasu to, ko rakstīju pirms gada + šī gada pirmajos mēnešos.
1. Mani sapņi, kuros ir kaut kas par mīlestību, vienmēr tik forši un apskaidrojoši.
2. Tā jūras tuvība jūtama jau gada sākumā, kad Anna mani pirmoreiz aizveda uz Salu. Ļoti noilgojusies pēc jūras biju.
3. Jūtos tik labi, ka esmu tikusi no tā prom, no tās drausmīgās apātijas, kurā dzīvoju pirms gada, es nevienam no jums neko tādu nenovēlu, mīļie. Tādu dzīvā miroņa staigāšanu. Tukšo čaulu, viss, kas eksistē, ir trausla čaula sev apkārt, alkohols un izmisīgi centieni vienkārši aizmigt. Un atkopties pēc tam grūti, es pat neesmu pārliecināta, ka tās pēdas jebkad izzūd, bet es priecājos, ka pat pēc tā ir iespējams no sirds smieties un iepīt to miglu matos un darīt daudzas citas laimīgas lietas. Un tiešām ik pa laikam arī sajust to laimīgumiņu.
4. Arī lēkšanas aizās parādās jau janvārī.

Es negribu vairs nekad ko tādu piedzīvot. Ir jau forši, vai ne, kad tevi pažēlo, bet kāda no tā jēga, ja tu neko nejūti?
Gribu just, gribu nenotrulināties, gribu dzīvot, smeldzi, laimi un visu pārējo! Un jums! Jums arī to visu!