Grūti vārdos izteikt to, cik nomākta es šobrīd jūtos. It kā viss manā dzīvē ir kļuvis pelēks un blāvs, un es neredzu izeju no šīs ripas. Mani pārņem bezcerības sajūta, un šķiet, ka es nevaru no tās atbrīvoties, lai kā es censtos.

Manas domas ir pārņemtas negatīvisma, un es nevaru nekavēties pie visiem veidiem, kā mana dzīve ir nogājusi greizi. Šķiet, ka esmu iesprostots vilšanās ciklā, kur nekas nekad nenotiek manā virzienā. Grūti iedomāties, ka kaut kas kādreiz kļūs labāks un ka es palikšu šajā nelaimīgajā vietā uz visiem laikiem.

Bet, neskatoties uz to visu, es cenšos noturēt kādu cerību mirdzumu. Es zinu, ka lietas ne vienmēr būs tā un ka vienmēr ir iespēja kaut ko uzlabot. Pat ja šobrīd ir sajūta, ka es rāpu pa tumsu, es ticu, ka tuneļa galā ir gaisma.

Es zinu, ka man ir jārīkojas, lai uzlabotu savu situāciju, nevis vienkārši jāgaida, kad lietas maģiski uzlabosies. Taču doma par izmaiņu veikšanu var būt biedējoša, kad jūtos tik satriekta. Es atgādinu sev, ka lietas jārisina savā tempā un nevajag pārāk izturēties pret sevi, ja progress šķiet lēns.

Tāpēc, lai gan pesimisms šobrīd varētu būt milzīgs, es cenšos saglabāt atvērtu prātu par nākotni. Es ticu, ka lietas var uzlaboties un ka man ir spēks ieviest pozitīvas pārmaiņas savā dzīvē. Ar laiku, pūlēm un nedaudz cerības es zinu, ka varu atrast izeju no šīs tumšās vietas.