Šovakar ar brutālu apspiešanas paņēmienu izdevās nesākt raudāt vakara trolejbusā no Purvciema, kur man pretī vienu pieturu sēdēja puisis apmēram manos gados, ar vidēji prestiža izskata sportiskām drēbēm. Viņš runāja pa telefonu, stāstīja par to, kā kaut kur atpūties no visa, jau mēnesi ir bez darba, vispār šie trīs mēneši būšot smagi, bet paēst.. nu paēst jau jā, citi varot ar mazumiņu, bet viņam vajagot tā kārtīgi.
Un tad "Labi, vecmāmiņ. Man jākāpj ārā."
Tad man uz brīdi likās, ka pagājšgad vajadzēja sevi nevis no visa un visiem noslēgt, bet varbūt mēnesi padzīvot laukos. Un es (šobrīd atkal ļoti saskumstu, vairāk nekā trolejbusā) domāju, ka tas droši vien nebija iespējams, jo man taču tik ļoti gribējās vienkārši būt ne-cilvēkos, tukšumā, vienītī. Šobrīd mani tik ļoti skumdina tas, ka tā dzīves daļa agrāk bija tik svarīga, mīļa, droša un tuva, bet tagad.. es tās durvis esmu tā aizbultējusi, ka nespēju atrast īsto iemeslu tam, kāpēc neveru vaļā - nevaru/negribu, iespējams, joprojām tas drausmīgais kauna slieksnis. Nemāku un (šo tik grūti atzīt) negribu paļauties un atkal atkailināties to cilvēku priekšā, kuri jau reiz, šķiet, to ir pieredzējuši - neizsakāmi kailu, ievainotu, sakņupušu, nokaunējušos, vainu izjūtošu, nelaimīgu mani. Negribu vairs tā nekad. Jau tā tik grūti skatīties viņiem acīs.
Man tik ļoti gribējās kādam to visu pateikt, bet nezināju, kuram, jo vienmēr tie mūžīgie šķēršļi katrai būtnei, katram no jums. Tāpēc vienkārši pliki ierakstu šeit, nu, vai tas nav nožēlojami, ko? Jūsos jau katrā ir kaut kāds labumiņš, tas ir labi.

Otrs svarīgums - sāp kuņģis no sīpoliem! Neļaujiet man ēst pēc 18iem vakarā, tas padara dzīvi tik smagu un nepatīkamu.

Jā, man liekas, ka tas ir tas kauns. Apkaunojums, tas varbūt ir precīzāk. Tas bija neizbēgams apkaunojums, tā kā nokrist visas pasaules priekšā uz salijuša asfalta un visu dienu raudāt, un tad gaidīt tumsiņu un nakti, lai, nevienam neredzot, varētu aizlavīties uz kādu drošāku vietu. Un tikties tikai ar cilvēkiem, kuri nav redzējuši tevi tik kailu un neglītu, sabojātu, salūzušu un sabuktētu, neveiksmi cietušu.
Bail (un iekšās tāda priekšnojauta skumja), ka nekad netikšu pāri tam grāvim, ko esmu izrakusi starp sevi un tiem cilvēkiem. Skumjais vakars.