Pēdējās dienas man ir ļoti rimtas un garlaicīgas, un vārgas. Piemēram, šīs dienas varenākais darbs ir bijusi veļas izmagāšana. Grasos arī aiziet uz veikalu iegādāties vienu greipfrūtu (jo vairāk iepirkties man nepatīk). Šorīt deviņos mani pamodināja Gonzalo zvans. Viņš interesējās, vai man viss kārtībā. Es atbildēju ar pretjautājumu, kāpēc lai nebūtu un vai viņš gadījumā nav lohs, ja ar šo jautājumu vēršas pie manis deviņos no rīta. Tad viņš paskaidroja, ka mums šorīt ir ekskursija un, tā kā kavēju tikšanos, tad viņš nolēmis, ka esmu atkal kaut kur apgāzusies, jo, kopš esam pazīstami, es biežāk esmu sevi savainojusi nekā kaut ko nokavējusi. Tajā mirklī atcerējos, ka mums šodien ir kaut kāda ekskursija un informēju, ka šoreiz citus nepagodināšu ar savu klātbūtni, jo vienīgais transports, kas mani laikā varētu nogādāt satikšanās vietā, ir laika mašīna.
Tā es dzīvoju savā alā, laiku pa laikam aizmirstu, kur vispār atrodos, un apskaidrības brīžos, kas mani apmeklē naktīs, sāku lēnām čučināt savu maģistra darbu (tieši to es darīšu līdz spetembrim - čučināšu)un sapņaini skatīties bildītes ar visādiem Lodzas dzīvokļiem, kas maksā mazāk nekā viena piedegusi pica Aberdīnā. Un šodien svinīgi aizgāju mazliet palauzt koju līgumu, jo esmu nolēmusi vākties prom ātrāk nekā citi. Varētu pat teikt - cik ātri vien iespējams.