Kad pateicu tēvam, ka piroreiz mūžā došos uz striptīzklubu, viņš bija šokā: "Ko? Tu nekad neesi bijusi? Tu jau esi diezgan veca!" Striptīza kluba apmeklējums piektdienas vakara bija ļoti jauks. Tas bija ļoti mazs klubs, kur no sākuma mēs bijām pirmie apmeklētāji. Pēc kāda laika uzradās vēl kādi 5 džeki. Tas arī viss. Visticamāk kluba apkalpojošais personāls nosprieda, ka esam kaut kādi Lonely Planet ļaudis, jo pret mums izturējās neparasti iztapīgi. Kāda mirklī, kad gāju iegādāties dzērienu, man pienāca klāt apsargs un atvainojās, ka jāgaida (es biju gaidījusi apmēram 20 sekunžu). Meitenes dejoja apbrīnojami, un es nesaprotu, kāpēc striptīzs nav iekļauts Olimpiskajās spēlēs. Mazliet vēlāk, kāda dāma, kas klubā nestrādāja, bet toties bija ieķemmējusi, arī metās dejot striptīzu. Tā nebiju es, ja kas.

Pirmdienas rītā, kad pirms lekcijas devos uz ateju, man pretī nāca bungāru Eškrofts, kurš mani informēja, ka nav atnācis uz striptīzklubu ar mani un nav devis nekādu ziņu, jo vienkārši bija pālī un apsities. Vispār to es jau zināju bez teikšanas. Kad nācu atpakaļ un ieraudzīju, ka viņš ir nosēdies manā blakusvietā, arī nebiju pārsteigta, jo mūsu starpā valda tas pats, kas Rīgas domē - saskaņa. Tapēc, ja mums ir kopīgs kurss, nesarunājot visticamāk būsim sasēdušies blakus. Tas ir ļoti labi, jo ņirgt un brīnīties mums arī gribas par vienām un tām pašām lietām. Un ir labi, ja blakus ir kāds, ar kuru dalīties sašutumā par to, ka kaut kādās pēdējās ūdeņu kartēs parādās Čehoslovākija, piemēram.

Vakar cauri vētrai un naktij soļoju uz vācu valodas nodarbību. Iegāju tajā mājā, tur pretī jau Eškrofts: "Lekcijas atceltas vētras dēļ. Pežas. Negribi braukt uz jūru?" Lieliski.