Mirklis kā filmās, kad esi izstādes atklāšanā, pienāk klāt svešinieks, nosauc tavu vārdu un spiež tev roku.
Visādi citādi - gribas tumsu, maigu zvaigžņu gaismiņu, telpu un skaļus basus, kuri neredzami apvijas ap rumpi tā cieši un parauj uz savu pusi pie katra sitiena, lēni kā dejā, bet spēcīgi kā, nu, jūs jau varat iedomāties. Acis ciet, mati vējā un miers. Nedomāt, atslēgties no realitātes uz brīdi, peldēt tajā neizsakāmības un lidojuma visumā.