es skatījos, kā ogles padar par oglēm koku. kā koks paliek melns un paņem liesmas. tās izkrāso koku ar visiem flomāsteriem un katrs, kurš būs īstais triku meistars pastāstīs, ka uguni nevar saprast. viņš teiks, saproti sevi un tad saproti, ka uguni nevar saprast. tu domājis, es sevi varu viegli saprast, bet pamēģini saprast uguni. pamēģini ar viņu kaut ko izdarīt. viņa atnāk, izdara un aiziet, bet uguni. ieliek akmeņos liesmas. kodolīgas tādas, uz iesma. ieliek. liesmas ir vārnas, kas sprūst logu stendos un vārnas ir sliktas, viņas grauž vadus. vadi, pretojieties! paveij, kā pavēles forma izlokās slīpumā, kā nakts nokrīt pār mākoni, iekrāso visu tumšāku, ar izdedžiem krafītā izkrāso jumtu blaknes un šņabjus un atstāj visur baltas apmales, lai kuģis var redzēt no avotiem, ka liesmas ir kuģošanai labvēlīgas. tad dodas stiprā buriniekā mērinieku prāti un gozējas uz atvērta klāja, ķer kaijas rīklē kā badmintoni. tu lūkojies koklēs pēc spēka, pēc dzīpara un iznāca caur degunu garš sarkans sīmanis, lai izrēķinātu, lai sasprostotu, izkāmētu un laistos aklā dejā, pēc dāldera, pēc kūmiņa miesas un pēc citrona kartona ietvarā. vai iesmā kaut kādā ir vispār dzīvība, tur treknie mikrobi un mikroskopisko ainu vaininieki, tur viņi kopojas kā tērēts laiks mūs sazāļos un izmetīs locīties smiltīs starp kārtīm un trūdu lapām, starp lidmašīnas vrakiem un diviem tūkstošiem kuģu, kas griežas un aplej tevi ar smiekliem, lai tev izrādās un lai tu saproti, ka lietus nav pasargājams, ka visi stendi, kas tirgo lietussargus+ un kas ir no vienas vietas notatuvēti, ka viņi ir tavs skausts un tavs skausts ir atriebīgs, tas lamā un pīkst, līdz skrituļslidas izbeidz raizēties un laiž vaļā tādus spēcīgus pirdienus, ka nāvei bāla seja pārtop rozā rododendru krāsā, lai visiem tas miers ieskrāpē acu zīlētēs burinieku siluetus, un lai tie izbeidz smieties, kad nodārd zibens par pēdējām kapeikām sakopojis drosmi un laižas lejā kā pušu plēsts. kā taurenis, kam zarnas griežas riņķī un tinas riņķī kā barankām patīk diegi no zīda, tā man patīk klaustrofobiski smieties vārošā liftā. ar visiem izrietošajiem burbuļiem, garaiņiem, gara tēviem, (rainis ēd rupju maizi) un klausās karlsonam vēderu ruds onkulis, lai izbeigtu visas likstas, kas mūs iemieso stiklā, kā verdošs ūdens apbalvo meža ogas un ieslēdz viņas cukurā.