Tagad es vakaros lasu. Sēžot pie mazā kaķa, kurš guļ piespiedies suņa vēderam un murrā. Tie būtu idilliski vakari, ja vien mazais kaķis būtu pavisam vesels un laimīgs. Bet vēl neko nevar droši zināt... Mazais kaķis pagriež galvu uz manu pusi, kad es šķiru grāmatai lapas, un šķiet, ka paskatās, kaut arī ar vienu aci viņa neredz nemaz un ar otru drīzāk kaut ko jauš, nevis redz. Vīriešu pasaulē droši vien vis būtu vienkārši - kaķis būtu jāiemidzina. Tā viņi saka. Vīrieši.
"Tu sublimē", viņi saka.
"Tā ir atbildība", viņi saka.
Vienīgais vīrietis, kurš atbalsta kaķa glābšanas eksperimentu, ir veterinārārsts. Pēc tam, kad biju jau raudājusi visu dienu līdz sāpošai galvai un aizsmakumam, un, jā, biju gandrīz samierinājusies, un piezvanījusi ārstam, un pateikusi, ka aklam kaķim droši vien patiešām būs pārāk grūti... un, ka nav ko viņu mocīt... Un tad es ilgi, ilgi sēdēju uz dīvāna ar kaķi rokās un raudāju vēl un vēl, bet kaķis tikai murrāja un koda pirkstos, un bija kaķis kā jau kaķis - priecīgs, dauzonīgs, silts un nomierinošs. No kaķa plūda liels, labs miers, un pēc kāda brīža es vairs neraudāju, viss pārgāja, rokas sasila, un tad es izlēmu, ka jāmēģina vēl. Veterinārārsts atbrauca apskatīja kaķi un piekrita mēģināt vēl. Un tā nu kaķis un es, mēs mēģinām jau otro nedēļu. Bet sune domā, ka viņai ir kucēns. Dīvains, tomēr aprūpējams un lolojams. Kaķis arī domā, ka suns ir mamma. Sune guļ stundām nekustīgi, kamēr kaķis snauž viņai uz vēdera. Es sēžu blakus un lasu. Tā mēs sublimējamies - es un sune. Un mana mamma arī, jo arī viņa ir par kaķa saudzēšanu. Jā, mēs visas mīkstsirdīgās sievietes.

Un šo es rakstu tāpēc, ka man šķiet, ja es to pateikšu pietiekami skaļi, tad kaut kas kaut kur pagriezīsies, saslēgsies vajadzīgajās ķēdītēs, iedegsies mazas, siltas lampiņas, un viss izdosies. Mums visiem. Kaķim, sunim, man, mammai. Vispār mums visiem. Tās lietas, kuru izdošanos gaidīt ir tik grūti, tik cerīgi un sāpīgi reizē.