Sen neesmu stāstījusi neko nepiedienīgu. Tad lūk: mani uzbudināja proktologa apmeklējums. Varbūt tāpēc, ka man nekaitēja nekas pārāk briesmīgs, lai gan pavisam nepamatotas manas raizes arī gluži nebija; visādā ziņā, izmeklējums nesāpēja vispār, kaut arī iebāza visu ko, un arī gaidītā neērtības, kauna un pazemojuma sajūta bija tikai tik homeopātiskā devā, lai radītu patiku un uzbudinājumu, kas diemžēl šobrīd ir mazliet nevietā saistībā ar īslaicīgu šķiršanos no dzīvesbiedra.
Vēl man patika, ka privātklīnikas māsiņas visas bija tumšmates ciklamenu rozā krekliņos, un vairums ar akcentu, kas radīja sajūtu, ka viņas prot pateikt tikai iemācītas frāzes. It kā viņas būtu kloni vai roboti.
Un dakteris, tāds atsaldēti konstruktīvs, nenormāli profesionāls, es teiktu, perfekts, bet arī ar tādām kā klapēm uz acīm, kā nespēju paskatīties tālāk par savu profesionālo sfēru (te gan es nedomāju tikai dibenu.) Arī drusku robotīgs, tāds kā Terminatora un viena latviešu dzejnieka krustojums.
Īsi sakot, esmu iespaidota.