"Savdabīgā mīlestība"
Mēs gulējām gultā. Es smēķēju.
Pārliecos pār Unas kailo augumu, lai paņemtu pelnutrauku un piešāvu kvēlojošo ogli pie viņas piebriedušā krūts gala. Viņa iekaucās.
- Au, uzmanīgāk. Man taču sāp.
- Ai piedod. Atvaino. Es esmu noguris.
- Tad nesmēķē gultā. Atceries vien neseno pagātni. Tu aizmigi ar cigareti gultā. Dievs vien zin, kā tas būtu beidzies, ja pats nebūtu tai uzgūlies virsū un pamodies.
- Labi, labi. Tikai nekliedz. Es taču atvainojos. Ar to ir par maz?
- Nu neko citu jau tu tāpat nevari līdzēt...
- Tiešām?
Es ievilku biezu dūmu un pagriezu galvu, lai to izpūstu. Patiesībā es vēlējos to iepūst Unas sejā.
- Jā tiešām. Un tagad ejam gulēt.
- Labi.
Es pagriezos pret sienu. Arī viņa man pagrieza muguru. Dzirdēju kā viņa sāk šņākt. Tas mani uzbudināja. Pagriezos atpakaļ un beidzu viņai uz pakaļas.

- Kristiān? Kristiān?!
- Kas ir?
- Celies. Nokavēsi darbu.
Izlīdu no gūltas un aizvilkos uz ateju. Paskatījos spogulī - tas paskatījās manī. Sāku čurāt. Brīdi stāvēju - jau likās, ka nekad nebeigs tecēt. Pasniedzos pēc Unas zobu birstes un pēdējās piles veltīju tai. Nokratīju. Zobu birsti ieliku atpakaļ krūzītē. Paņēmu savu birsti. Iztīrīju zobus. Apslacīju seju. Iesmaržojos.
- Vai tu vēl ilgi? Tu ļoti labi zini, ka man ir mēnešreizes. Es gribu nomazgāties velns pa rāvis. Jūtos galīgi netīra.
- Uzgaidi. Vēl pēdējie sagatavošanās darbi.
- Pasteidzies.
- Nekliedz uz mani!
Es iznācu un viņa iespruka tualetē. Dzirdēju kā dušā sāk tecēt ūdens.
Apģērbos un iegāju virtuvē. Iedzēru vitamīnus un dažus uztura bagātinātājus. Udens dušā joprojām tecēja. Atvēru skapīša durtiņas zem izlietnes un pagriezu krānu, kas apgādā mūsu vannasistabu ar silto ūdeni.
- Kristiān! Kristiān?!
No tualetes skanēja izmisušas sievietes balss.
- Kas ir?
- Udens pazuda.
- Dīvaini. Nākot mājās neredzēju nekādus brīdinājumus par to.
- Ko tu teici?
- Es teicu, ka vakar nākot... ai. Es nezinu. Varbūt remonts.
- Par to taču ir laicīgi jāziņo. Es vakar vairākas reizes un pat vakarā gāju uz veikalu. Un nekādus brīdinājumus ne uz durvīm, ne kāpņu telpā nemanīju.


Piezvanīju Unai no darba.
- Sveika. Ko dari?
- Neko!
Una izklausījās dusmīga.
- Kas noticis mazā?
- Es joprojām asiņoju. Es esmu galīgi netīra.
- Man žēl. Es nevaru tev palīdzet, bet es varu tevi iepriecināt.
- Šaubos vai.
- Nešaubies. Šovakar mēs dosimies vakariņās uz "Rokādi".
- Tu joko?!
- Nemaz arī nē.Mums ir rezervēts galdiņš divām personām.
- Nespēju tam noticēt.
- Labāk tici vien...
- Es tevi mīlu. Mīlu. Mīlu! Nespēju noticēt. Nespēju sagaidīt, kad par to varēšu pastāstīt savām draudzenēm salonā. Vai es teicu, ka mīlu tevi?
- Un vai es teicu, ka mīlu tevi?
- Neteici.
- Es nekad to nesaku. Es to parādu darbos.
- Vai tagad tu tici?
- Jā. Jā. Ticu.
- Tas labi. Tad līdz vakaram.
Es noliku klausuli.

Pus astoņos mēs jau stāvējām pie "Rokādes" durvīm. Aiz mums stāvēja pāris, kas strīdējās. Sieva šo galīgi spieda pie zemes. Un liekas viņam tas patika...

Pienāca oficiants. Sasveicinājās un pasniedza mums ēdienkartes.
Mēs pasūījam jūras veltes. Pīļu aknas krējuma mērcē un pastu.
- Ak. Es esmu tik laimīga.
- Kaut arī netīra?
- Kaut arī netīra...
Viņa pasmīnēja un pieliecās man tuvāk.
- Vai zini, ko es vakarā ar tevi darīšu?
- Nav ne mazākās jausmas.
Es atbildēju.
- Es ļaušu piepildīties tavam sapnim. Tu varēsi pasūtīt jebkuru mauku un likt man gulēt ar viņu.
- Tu domā, ka ir kāda, kurai patīk asinis?
- Ja kaut, kas uz zemes ir, vienalga kas. Tas kādam patīk. Vienmēr atradīsies kāds, kuram tas šķitīs interesanti.
- Ka tik nav jāmeklē pārāk tālu...?
- Nebūs. Es par to parūpēšos.

Viņa rija savas aknas. Strēba vīnu un nepārtraukti skatījās apkārt. Es ēdu lenām, prātodams kā, lai tiek no viņas vaļā.
Cilvēki nekad nesaprot zīmes.

Ejot mājās es mēģināju viņu nogrūst no ietves tā, lai tuvākā pretīmbraucošā mašīna aizķertu viņu. Man neizdevās.
- Izbeidz taču grūstīties.
- Piedod. Es laikam esmu ierāvis pārāk daudz.
- Tu izdzēri tikai divas glāzes vīna.
- Bet es lietoju arī zāles...
- Tad laid mani kreisajā pusē. Negribu, lai mana dzīve beidzas šādi!

Mēs ienācām dzīvoklī. Viņa joprojām izskatījās pikta.
- Kā būs ar manu atlīdzību?
- Un kā būs ar manu pežu?
- Kas tad vainas tavai pežai?
- Tā ir galīgi netīra. Paskaties.
Viņa pacēla tērpa priekšu un pavilka biksītes sāņus.
- Peža kā jau peža.
- Tu jau runā tā itkā tā vienmēr būtu asinīs.
- Nu ne jau vienmēr...
- Piedirst. Sameklē kādu, kas to izlaizīs. Es tikmēr pārģerbšos.

Pēc pāris mēģinājumiem man izdevās. Atsaucās kāda trīsdesmitgadniece, kurai nekas nav par grūtu...

Pēc īslaicīgas gaidīšanas atskanēja durvju zvans.
Es piecēlos, lai atvērtu.
- Sveiki. Mani sauc Veronika. Un kā tevi zaķīt?
- Artūrs IV.
- Tu esi velna pilns.
- Nešaubies par to. Nāc iekšā.
Una sēdēja uz krēsla. Viņas kājas bija pavērtas. Acis aizsietas.
- Lūk, kas tev jāapkalpo es norādīju Unas virzienā.
- Nekādu bēdu zaķīt.
- Pirmkārt es gribu, lai tu izsūc viņas tamponu sausu un tā saturu iespļauj viņas ģīmī, tad novelc apsēju un noskpūsti viņu. Pēc tam tu vari darīt ko gribi. Man vienalga. Es tāpat neskatīšos. Galvenais atceries! Pēc tam, kad viņa ir sasniegusi orgasmu saki, ka "Kristiāns ir prom. Prom uz visiem laikiem". Vai atcerēsies?
- Nesatraucies...
- Tu esi apķērīga...
- Paldies. Un tu šitā gribi viņu pamest?
- Un kāpēc ne? Savādākiem vārdiem viņa nesaprot.
- Manis pēc.