dravnieks' Journal
 
 [Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 2 most recent journal entries recorded in dravnieks' LiveJournal:

    Monday, August 25th, 2008
    4:40 pm
    Viss ir kārtībā, ja viss ir slikti.
    Mēs sēdējām uz terases pie šīs mazpilsētas āra kafejnīcas. Siltā vasaras pēcpusdienas saule sildīja manu pakausi un plecus. Es sēdēju ar muguru pret sauli. Meitene man pretī. Saules stari lauzās viņas matos un smaidā. Meitene vienmēr bijusi apveltīta ar gaismu, ko nevarētu teikt par mani.
    Es nodzēsu cigareti un izpūtu pēdējo, ievilkto dūmu šalti.
    - “Ko dzersim?” es jautāju.
    - “Es nezinu. Izvēlies tu,” meitene atbildēja un nodzēsa cigareti, samīcot kvēlojošo ogli pelnutraukā.
    Es piecēlos un devos pasūtīt. Stāvot pie letes, vēroju meiteni caur logu, kas paklausīgi ļāvās saules zeltainajiem pirkstiem pazust viņas matos.
    - “Ko pasūtīsiet?”
    - “Divas glāzes pieczvaigžņu “Araratu” un divas melnas kafijas.”
    - “Vai viss?”
    - “Jā, pagaidām.”

    Es atgriezos ar glāzēm. Vienu pasniedzu meitenei. Otru paņēmu pats.
    - “Par sauli!” es pacēlu glāzi plecu augstumā.
    - “Par sauli!” meitene atbildēja ar to pašu.
    Mēs saskandinājām un iedzērām pamatīgu malku.
    - “Vai kafiju pasūtīji?”
    - “Jā. Tā tūliņ būs.”
    - “Lieliski. Paskaties cik cilvēki ir laimīgi.”
    - “Es neskatos uz cilvēkiem.”
    - “Bet vajadzētu.”
    - “Kāpēc?”
    Viesmīle pienesa kafiju.
    - “No tiem daudz ko var mācīties.”
    - “Piemēram?”
    - “Nu es nezinu. Piemēram smaidu.”
    - “Man nepatīk smaidīt.”
    - “Tev ļoti daudz kas nepatīk.”
    Es neatbildēju. Pēc neliela klusuma brīža ierunājos.
    - “Zini, tev taisnība. Vai zini to teicienu - “no kļūdām mācās”?”
    - “Jā zinu. To zina visi.”
    - “Nu lūk.Cilvēki ir kļūdas. Un savu jau esmu iemācījies. Neskatīties. Zini, labāk iedzeram.”
    - “Tā ir tava atbilde uz visu.”
    - “Tā ir mana atbilde uz tukšumu. Pastāsti kaut ko! Kā iet ar to dzīvokli?”
    - “Ak nejautā. Dzīvoklis…”
    Meitene ieslīga sapņainās pārdomās.
    - “Dzīvoklis. Tas ir mans. Es to jūtu. Tu jau zini, kā es mīlu tos augstos pirmskara grieztus un koka logus. Un dzīvoklī ir pat krāsns.”
    - “Tiešām?”
    - “Jā. Tas ir tik mīlīgs. Jau pirmo reizi, kad iegāju, sapratu, kas tas ir mans. Tam ir jābūt manam.”
    - “Tas būs tavs.”
    - “Es ceru. Un brīnos kāpēc tas joprojām stāv nepirkts. Tik zema cena mūsdienās. Man ir aizdomas, ka tur kas nav tīrs.”
    - “Cilvēkiem nav naudas. Kaut gan, jāadzīst, šis gadījums tiešām ir dīvains. Tik lēts dzīvoklis pašā galvaspilsētas centrā.”
    - “Jā. Es zinu, zinu. Un tomēr ceru, ka nekādu knifu nav un pēc iespējas ātrāk lietas sāks virzīties…”
    Kamēr meitene runāja es uztinu divas cigaretes bez filtra. Abas aizsmēķēju un vienu no tām pasniedzu meitenei.
    - “Šī ir fantastiska tabaka.”
    - “Ir labi tomēr dzīvot un baudīt labāko.”
    - “Ir, bet es nesūdzos arī par laikiem, kad smēķēju izsmēķu galus, ko atradu ietves renstelēs.”
    - “Es nekad to nedarītu.”
    - “Tad tas apliecina tikai to, ka neesi pietiekami kaislīga smēķētāja.”
    - “Pieļauju, bet, iespējams, ka vienmēr cenšos parūpēties par sevi, lai nekristu tik zemu, cik tu esi kritis.”
    - “Būt nabagam, nevis pārtikušam, nodrošinātam rāpulim, kas nekad nav bijis grūtībās ir romantika. Pārtikušam, izbijušam nabagam ir būt vēl riskantāk…”

    Piecēlos un aizgāju, lai pasūtītu mazo karafi “Ararata” un plati tikko grieztu ābolu.
    - “Vai tu vēl ko pasūtīji?”
    - “Jā. Pārsteigums.”
    - “Tas nav pārsteigums, tas ir ieradums. Tu esi tik paredzams. Es varu derēt, ka pasūtīji vēl brendija un augļus.”
    Es neatbildēju.
    Meitene aizsmēķēja un lūkojās man pār plecu. Es pagriezos, lai redzētu, ko aplūko meitene. Kādu gabalu aiz mums sēdēja jauns pāris, kas dzēra ābolu sidru un ēda saldējumu. Tie baroja viens otru no sava trauka. Pēc dažiem kumosiem tie saskūpstījās. Meitenes kāja glaudīja jaunā vīrieša potīti.
    - “Kāpēc mums tā nekad nav bijis? Kāpēc mēs nekad neesam bijuši tik bezrūpīgi?”
    - “Tu to uzskati par bezrūpību?”
    - “Sauc kā gribi.”
    - “Tā ir sekla izrādīšanās. Meitenes kāja saka - šis puisis ir mans. un puiša kāja saka - es šovakar gulēšu ar šo meiteni.”
    - “Tu dažreiz esi tik pretīgs.”
    - “Tikai dažreiz?”
    - “Ļoti bieži. Tu bieži esi pretīgs. Tev nekas nepatīk. Tu neko negribi.”
    - “Un kam tad man šeit ir jāpatīk? Tu man patīc.”
    - “Tad kāpēc tu ar mani nenāc dejot, kad aicinu?”
    - “Man riebjas dejot.”
    - “Tev viss riebjas. Nosauc kaut vienu lietu, kas tev neriebtos.”
    - “Pasaule bez cilvēkiem.”
    - “Varbūt nerunā. Vai vismaz neatbildi. Kāpēc tu esi tāds pesimists? Kāpēc tu nevari mīlēt to, kas tev ir dots?”
    - “Bet es mīlu tevi.”
    - “Es nerunāju par sevi. Es runāju par iespējām. Man nepatīk. Man traucē, ka tu esi tāds. Ka tev nekas nepatīk. Es necenšos uz to skatīties. Protams arī man daudz kas nepatīk, bet es par to nedomāju.”
    - “Es gan. Es savādāk nemāku. Redzu tikai slikto. Parādi man ko labu un es par to domāšu.”
    - “Bet kā lai parādu, ja tev nekas nepatīk?”
    - “Tad nepārmet man.”
    - “Un ja tu labi gribi zināt - man negaršo brendijs.”
    - “Tad kāpēc tu to turpini dzert?”
    - “Tāpēc, ka to dzer tu.”
    - “Tev pašai nav savas izvēles?”
    - “Ir, bet…”
    - “Bet, kas?”
    - “Es to daru tevis dēļ. Tu pārmet man, ja pasūtu sidru.”
    - “Tādus sūdus dzer tikai tie, kas man aiz muguras. Tādi, kas nespēj novērtēt vai atšķirt. Sidru dzer tie, kas vēlas pierādīt savu piederību vairumam.”
    - “Tu esi sīkumains.”
    - “Nestrīdēšos.”
    Es aizsmēķēju.
    - “Klausies, ja jau tev ar mani ir tik slikti, tad kāpēc tu nemeklē kādu ar kuru tev būtu labi? Kādu, kuram viss patiktu? Kādu kuram patiktu dejot. Patiktu cilvēki.”
    - “Tādēļ, ka man patīc tu.”
    - “Tev nav nākotnes ar mani. Es esmu pieradis pie sliktā. Viss ir slikti, tātad viss ir kārtībā. Lūk mans dzīves moto. Tu spēj to pieņemt un sadzīvot ar to?”
    - “Es nezinu. Tu prasi pārāk daudz no manis.”
    - “Vai skatīšanās patiesībai acīs ir par daudz prasīts?”
    - “Nav, bet es negribu. Es negribu domāt par divsimts nogalinātajiem roņiem Kanādā, netaisnību un badu.”
    - “Es arī par to nedomāju. Vienīgais, kas mani jebkad satrauc ir vērtības un piederība.”

    Mēs izdzērām karafi klusēdami. Es iegāju tuvējā veikalā, lai nopirktu pāris sarkanvīna pudeles un tabaku. Pēc tam devāmies mājup. Sēdējām, dzērām un smēķējām. Klusēdami.
    4:39 pm
    "Savdabīgā mīlestība"
    Mēs gulējām gultā. Es smēķēju.
    Pārliecos pār Unas kailo augumu, lai paņemtu pelnutrauku un piešāvu kvēlojošo ogli pie viņas piebriedušā krūts gala. Viņa iekaucās.
    - Au, uzmanīgāk. Man taču sāp.
    - Ai piedod. Atvaino. Es esmu noguris.
    - Tad nesmēķē gultā. Atceries vien neseno pagātni. Tu aizmigi ar cigareti gultā. Dievs vien zin, kā tas būtu beidzies, ja pats nebūtu tai uzgūlies virsū un pamodies.
    - Labi, labi. Tikai nekliedz. Es taču atvainojos. Ar to ir par maz?
    - Nu neko citu jau tu tāpat nevari līdzēt...
    - Tiešām?
    Es ievilku biezu dūmu un pagriezu galvu, lai to izpūstu. Patiesībā es vēlējos to iepūst Unas sejā.
    - Jā tiešām. Un tagad ejam gulēt.
    - Labi.
    Es pagriezos pret sienu. Arī viņa man pagrieza muguru. Dzirdēju kā viņa sāk šņākt. Tas mani uzbudināja. Pagriezos atpakaļ un beidzu viņai uz pakaļas.

    - Kristiān? Kristiān?!
    - Kas ir?
    - Celies. Nokavēsi darbu.
    Izlīdu no gūltas un aizvilkos uz ateju. Paskatījos spogulī - tas paskatījās manī. Sāku čurāt. Brīdi stāvēju - jau likās, ka nekad nebeigs tecēt. Pasniedzos pēc Unas zobu birstes un pēdējās piles veltīju tai. Nokratīju. Zobu birsti ieliku atpakaļ krūzītē. Paņēmu savu birsti. Iztīrīju zobus. Apslacīju seju. Iesmaržojos.
    - Vai tu vēl ilgi? Tu ļoti labi zini, ka man ir mēnešreizes. Es gribu nomazgāties velns pa rāvis. Jūtos galīgi netīra.
    - Uzgaidi. Vēl pēdējie sagatavošanās darbi.
    - Pasteidzies.
    - Nekliedz uz mani!
    Es iznācu un viņa iespruka tualetē. Dzirdēju kā dušā sāk tecēt ūdens.
    Apģērbos un iegāju virtuvē. Iedzēru vitamīnus un dažus uztura bagātinātājus. Udens dušā joprojām tecēja. Atvēru skapīša durtiņas zem izlietnes un pagriezu krānu, kas apgādā mūsu vannasistabu ar silto ūdeni.
    - Kristiān! Kristiān?!
    No tualetes skanēja izmisušas sievietes balss.
    - Kas ir?
    - Udens pazuda.
    - Dīvaini. Nākot mājās neredzēju nekādus brīdinājumus par to.
    - Ko tu teici?
    - Es teicu, ka vakar nākot... ai. Es nezinu. Varbūt remonts.
    - Par to taču ir laicīgi jāziņo. Es vakar vairākas reizes un pat vakarā gāju uz veikalu. Un nekādus brīdinājumus ne uz durvīm, ne kāpņu telpā nemanīju.


    Piezvanīju Unai no darba.
    - Sveika. Ko dari?
    - Neko!
    Una izklausījās dusmīga.
    - Kas noticis mazā?
    - Es joprojām asiņoju. Es esmu galīgi netīra.
    - Man žēl. Es nevaru tev palīdzet, bet es varu tevi iepriecināt.
    - Šaubos vai.
    - Nešaubies. Šovakar mēs dosimies vakariņās uz "Rokādi".
    - Tu joko?!
    - Nemaz arī nē.Mums ir rezervēts galdiņš divām personām.
    - Nespēju tam noticēt.
    - Labāk tici vien...
    - Es tevi mīlu. Mīlu. Mīlu! Nespēju noticēt. Nespēju sagaidīt, kad par to varēšu pastāstīt savām draudzenēm salonā. Vai es teicu, ka mīlu tevi?
    - Un vai es teicu, ka mīlu tevi?
    - Neteici.
    - Es nekad to nesaku. Es to parādu darbos.
    - Vai tagad tu tici?
    - Jā. Jā. Ticu.
    - Tas labi. Tad līdz vakaram.
    Es noliku klausuli.

    Pus astoņos mēs jau stāvējām pie "Rokādes" durvīm. Aiz mums stāvēja pāris, kas strīdējās. Sieva šo galīgi spieda pie zemes. Un liekas viņam tas patika...

    Pienāca oficiants. Sasveicinājās un pasniedza mums ēdienkartes.
    Mēs pasūījam jūras veltes. Pīļu aknas krējuma mērcē un pastu.
    - Ak. Es esmu tik laimīga.
    - Kaut arī netīra?
    - Kaut arī netīra...
    Viņa pasmīnēja un pieliecās man tuvāk.
    - Vai zini, ko es vakarā ar tevi darīšu?
    - Nav ne mazākās jausmas.
    Es atbildēju.
    - Es ļaušu piepildīties tavam sapnim. Tu varēsi pasūtīt jebkuru mauku un likt man gulēt ar viņu.
    - Tu domā, ka ir kāda, kurai patīk asinis?
    - Ja kaut, kas uz zemes ir, vienalga kas. Tas kādam patīk. Vienmēr atradīsies kāds, kuram tas šķitīs interesanti.
    - Ka tik nav jāmeklē pārāk tālu...?
    - Nebūs. Es par to parūpēšos.

    Viņa rija savas aknas. Strēba vīnu un nepārtraukti skatījās apkārt. Es ēdu lenām, prātodams kā, lai tiek no viņas vaļā.
    Cilvēki nekad nesaprot zīmes.

    Ejot mājās es mēģināju viņu nogrūst no ietves tā, lai tuvākā pretīmbraucošā mašīna aizķertu viņu. Man neizdevās.
    - Izbeidz taču grūstīties.
    - Piedod. Es laikam esmu ierāvis pārāk daudz.
    - Tu izdzēri tikai divas glāzes vīna.
    - Bet es lietoju arī zāles...
    - Tad laid mani kreisajā pusē. Negribu, lai mana dzīve beidzas šādi!

    Mēs ienācām dzīvoklī. Viņa joprojām izskatījās pikta.
    - Kā būs ar manu atlīdzību?
    - Un kā būs ar manu pežu?
    - Kas tad vainas tavai pežai?
    - Tā ir galīgi netīra. Paskaties.
    Viņa pacēla tērpa priekšu un pavilka biksītes sāņus.
    - Peža kā jau peža.
    - Tu jau runā tā itkā tā vienmēr būtu asinīs.
    - Nu ne jau vienmēr...
    - Piedirst. Sameklē kādu, kas to izlaizīs. Es tikmēr pārģerbšos.

    Pēc pāris mēģinājumiem man izdevās. Atsaucās kāda trīsdesmitgadniece, kurai nekas nav par grūtu...

    Pēc īslaicīgas gaidīšanas atskanēja durvju zvans.
    Es piecēlos, lai atvērtu.
    - Sveiki. Mani sauc Veronika. Un kā tevi zaķīt?
    - Artūrs IV.
    - Tu esi velna pilns.
    - Nešaubies par to. Nāc iekšā.
    Una sēdēja uz krēsla. Viņas kājas bija pavērtas. Acis aizsietas.
    - Lūk, kas tev jāapkalpo es norādīju Unas virzienā.
    - Nekādu bēdu zaķīt.
    - Pirmkārt es gribu, lai tu izsūc viņas tamponu sausu un tā saturu iespļauj viņas ģīmī, tad novelc apsēju un noskpūsti viņu. Pēc tam tu vari darīt ko gribi. Man vienalga. Es tāpat neskatīšos. Galvenais atceries! Pēc tam, kad viņa ir sasniegusi orgasmu saki, ka "Kristiāns ir prom. Prom uz visiem laikiem". Vai atcerēsies?
    - Nesatraucies...
    - Tu esi apķērīga...
    - Paldies. Un tu šitā gribi viņu pamest?
    - Un kāpēc ne? Savādākiem vārdiem viņa nesaprot.
    - Manis pēc.
About Sviesta Ciba