Patīk filmās tie brīži, kad rāda kaut kādu lēni slīdošu naksnīgas ielas ainavu vai vakara saules pielietu dārzu, kurā darbojas laistītājs, un aizkadra balss stāsta kaut ko līdzīgu: "Bija mierīga otrdienas nakts, varēja dzirdēt lakstīgalu balsis iepinamies pagalma kokos, un X bija tikko paēdis gardu pašgatavotu picu un apsēdies uz lieveņa iztriekt kādu aliņu."
Jo ir skaidri zināms, ka pēc tik ikdienišķa raksturojuma sekos bildinājums, slepkavība, NLO nolaišanās, pirms 20 gadiem adopcijai nodota bērna pēkšņa uzrašanās vai kas tikpat ne-ikdienišķs. Tāda ikdienišķa priekšspēle, kura jau saknē pasaka, ka nu tik būs.
Starp citu, bija tāda forša filma - Birds of America. Kur viss ir vājprātīgs, bet viss ir labi.

es esmu atvērts
kad gribi, tad nāc
kad gribi, ej prom