Skumji, ka tā...
Visa dzīve ir mazliet pieriebusies... Ļoti...
Pīpēju, rūgti dūmi - tāda dzīve...
Apnicis.... Viss... Apkārt juceklis. Arī manā dzīvē, apkārt man.
Naktīs ilgi nevar aizmigt, visādas domas jaucas pa galvu. Liekas, ar jaunu dienu varētu uzsākt dzīvot savādāk, bet... Nesanāk!!! Pārāk liels apnikums. Apnicis, ka visi mani māca, prasa, vai dosies uz centru un kad... Kad gribēšu, tad došos un ja negribēšu, tad nedošos... Vai nav vienalga, kas ar mani notiek??? Taču ir... Un apnikuši tie liekulīgie un it kā mīļie vārdi, pārāk salkani...
Kas notiek? Tiešām nezinu... Pārāk daudz visa un reizē arī pārāk maz.
Apnicis viss šis bardaks ap mani... Vai nav vieglāk vispār nedzīvot??? Nebūt... Pazust... Nejust, nepārdzīvot, nemīlēt...
Auksti, ir ļoti auksti un nemaz negribas rādīt smaidīgu seju un izlikties it kā viss ir pilnīgākajā kārtībā...
Jo tā vienkārši nav.