Kaķītim grūta dzīve
Mans krustdēls sparīgi cenšas .




Kas viņam gan vienmēr arī izdodas. Vislabākais bija naktī, kad es nedzirdēju to troksni, kad Peksis lēkāja un rāpās, lai tiktu pie manas istabas durvju roktura. Bet tad, kad vērās vaļā durvis un viņš nāca istabā, protams, pamodos. Klusums, tumsa tāda, ka pats savu roku neredzu, pats vēl lāgā nepamodies, dzirdu, kā veras un čīkst durvis, bet ienākam nevienu neredzu un, kas trakākais, arī nedzirdu, bet jūtu, ka istabā kāds ir. Ko nu tur liegt, sajutos neomulīgi. Kad Peksis uzleca uz palodzes un sapratu, kas par lietu, atviegloti nopūtos - "es taču teicu, ka spoku nav!" :)