Tāa, kladi atradu (apakšējā plauktā zem fotogrāmatas un vēl kaut kādiem bukletiem), dzejoli ierakstīju, tagad varu iekāpt sevī un uzrakstīt, ka pēdējā vairāk nekā nedēļa man atgādina ziemas beigas, kad mēs dzērām katru dienu nedēļu no vietas un pēc tam nedzērām katru dienu nedēļu no vietas.
Viss tādā kā miglā, ir daudz veldzējuma, ir daudz peļķu, gumijnieku vilkšanas, burtu vilkšanas, priecīga un pāri visam esoša miera, ģeniālu domu, kuras cenšas aizbēgt. Ir arī 5km pastaigas nakts vidū pa Rīgu un salds miegs pēc tam. Nu, tā kaut kā. Ir kaut kāds atslābums iestājies, tāds savāds, neraksturīgs un.. Un.

Jā. Pārlīst vasaras naktis un vieglums pār visu, vējš sabužina jau tā īsos svārkus, un humpalu veikalos nekas man neder.

Un tādā patīkamā veidā viss tukšs un mierīgs šajās Jāņu dienās - ielas, veikali, sirds. Tāda kā tukša telpa, kurā ir ieslēgts radiators un vējš pa mazo loga šķirbiņu pamanās paplivināt aizkarus.