Ja kāds man pateiktu, kur esmu ieslēpusi savu melno ādas (imitācijas) vāku kladi ar baltajām lapām, gumiju pāri vākam un uz priekšējā vāka apaļo HI uzlīmi ar dziesmas Visādas mazas veiksmītes (ja nemaldos. Nu katrā ziņā tā baltā ar zaļajām laimes lapiņām) simboliku, tad es būtu ļoti pateicīga un priecīga. Jo atrast nevaru, bet ļoti, ļoti gribas tur ierakstīt kaut ko, kam tur vajadzēja atrast vietu jau pirms pāris nedēļām vismaz.

Grāmatplauktā, meklējot to kladi, uzskrēju Latvijas kartei. Ohh, gribas kaut kur braukt uzreiz.

Vēl ir jocīgi pēc pusotra/diviem mēnešiem saņemt atpakaļ kaut ko savu, kas bijis aizdots. Tā jūtos, it kā pie manis būtu atgriezusies kaut kāda manis galīgi nu jau sveša daļa, kaut kāds. Atraidītais bērns, kurš no jauna jāpieņem savā pasaulē. Dīvaina jušana.

Ir labi, ja ir rezerves variants/plāns B/atkāpšanās ceļš. Tas dod kaut kādu brīvības paveidu.