labais ir mistiskais, mistiskais ir labais (gan kā izziņas, ontoloģiskās pilnības, gan kā ētiskāuma kvalitāte, bet ne tik sašķelti kā izskatās uzrakstot, tas viss kopā ir viens).

tomēr ir jābūt uzmanīgam ar to "viss ir mistiski", no kā cilvēks nepieciešami secina "viss ir labi". jo cilvēkam vēl nav pagaidām nemaz nevar būt tāda dievišķā ārpasaules perspektīva, jo tas jau bija dievs, kurš radīja pasauli, redzēja to kā totalitāti, pabeigtu veselumu un atzina to par labu, savukārt cilvēks ir ielikts pasaulē, un sakot, ka pasaule ir laba un mistiska viņš, protams, ir uz viena toņa ar dieva atzinumu, bet kā iekšpasaules būtnei cilvēkam ir jāizvēlas, viņam vienmēr būs jāizvēlas, līdz dzīves galam, izvēle ir tapšana, bet apziņa, ka "viss ir labs" ir tāda priekšlaicīga eternal bliss sajūta, kura var atturēt no izvēlēšanās. "es negribu kļūdīties, tāpēc es neizvēlēšos", kaut gan eksistence viņam saka - tev ir jātop, tev jāizvēlas! proti, te ir nošķīrums starp being un becoming

es domaaju, ka cilveeks ir dievs + vinjam ir "cilveeka persona", kas vinjam ir jaateelo. no dieva perspektiivas cilveeks nevar izdariit neko, kas dievam nenodereetu, ka jebkas ko cilveeks dara ir mistisks un labs, jo tas eksistee. arii atturiiba no izveeles ir izveele un mistiska un laba un dievam patiik. viss dievam paliidz uzsveert lietu buutibu skaidraak, viss uzlabo izshkjirtspeeju

bet sarezhgjiitiiba rodas tad, kad rodas frikcija starp dievu un "cilveeka personu" jeb "self". shii persona eksistee dievaa, un dievs eksistee caur sho personu, un persona visu laiku meegjina overraidot dievu, un dievs neprotestee, jo dievam viss ir labs un pienjemamas un mistisks. dievs paklusee, liidz persona beidz psihot un atlaizhaas. bet persona biezhi neatshkjir sevi no dieva un izsamist, jo shaubaas par savaam izveeleem, meegjina nodefineet labu un ljaunu, juut ka dievam viss ir pienjemams un miilams, zaudee motivaaciju, rod iedvesmu, ciinaas un mocaas kaa mazs staadinjsh. jo persona kulsaaka jo staadinjsh aug taisnaaks, jo persona vairaak njemaas un mokaas jo staadinjsh vairaak sashkjobaas. bet visu to laiku un liidz muuzhiibai viss ir labs un mistisks, shie dzhunglji, shis daarzs

taadeelj cilveeks eksistee divaas plaatnes reizee, kaa dievs un kaa persona, dievs vinjam dod speeku augt, un persona veido vinja formu, bet dievam jebkura forma patiik, jo taa eksistee un vinjsh to ir radiijis, tas ir vinja miilestiibas daarzs

i just don't know how to cope with this, and i feel like i should be coping with this, i should be contemplating this, resolving this somehow

bet redzi, varbūt tā coping problēma ir dēļ tā, ka cilvēks šo stāvokli lieliski apzinās (ir ielūkojies bezgalībā), yet dzīvo kā dzīvojis, grib taisīt kaut kādus kompromisus, nošķirt garīgo un mistisko dzīvi no laicīgās dzīves, kā jau ierakstā mini: "jaaiet nodaliit mistiku no laiciigaa. ko lai es daru ar tik lielu teritoriju mistikas? kaa lai es izkaartoju laiciigumu shajaa teritorijaa kaa absurdas, komiskas, sirreaalas meebeles?"

varbūt tas nemaz nav iespējams, šādi šķirt un dalīt to, kas sākotnēji varbūt ir siets kopā vienajā un nedalāmajā? jo cilvēks, apjautis mistisko, tomēr vēl grib laipot starp abām pasaulēm, grib ielaisties kompromisos, vilkt robežas, likt dažādas sejas, publiskās, provātās, mistiskās, utt. te ir runa par attieksmi, Buda, piemēram, dzīvoja laicīgajā, Bodhisatvas arī, bet, manuprāt, viņi nenošķir, nedala, nekonstruē, viņiem nav divas sejas, viņi vienkārši ir kā spīdošs lotosa zieds nātru un visādu sapinušos krūmāju aizaugušā dārza vidū.

Aristotelim bija interesantā ideja, ka dvēsele ir miesas forma (apveids). miesa ir matērija, bet dvēsele ir forma. matērija viņa metafizikā ir potenciālais (bronza kā izplūdusi, nenoteikta masa, ar ko var apieties visādos veidos), iespējamais, bet forma ir īstenotība, aktuālais (bronzas masa ieveidota kareivja statujas formā), proti, miesa ir iespējamība, bet dvēsele šo iespēju formē un īsteno. dvēsela kā miesas īstenotība un aktualitāte. miesa, savukārt, kā dvēseles iespējību materiāls, miesa kā iespēja.