labais ir mistiskais, mistiskais ir labais (gan kā izziņas, ontoloģiskās pilnības, gan kā ētiskāuma kvalitāte, bet ne tik sašķelti kā izskatās uzrakstot, tas viss kopā ir viens).

tomēr ir jābūt uzmanīgam ar to "viss ir mistiski", no kā cilvēks nepieciešami secina "viss ir labi". jo cilvēkam vēl nav pagaidām nemaz nevar būt tāda dievišķā ārpasaules perspektīva, jo tas jau bija dievs, kurš radīja pasauli, redzēja to kā totalitāti, pabeigtu veselumu un atzina to par labu, savukārt cilvēks ir ielikts pasaulē, un sakot, ka pasaule ir laba un mistiska viņš, protams, ir uz viena toņa ar dieva atzinumu, bet kā iekšpasaules būtnei cilvēkam ir jāizvēlas, viņam vienmēr būs jāizvēlas, līdz dzīves galam, izvēle ir tapšana, bet apziņa, ka "viss ir labs" ir tāda priekšlaicīga eternal bliss sajūta, kura var atturēt no izvēlēšanās. "es negribu kļūdīties, tāpēc es neizvēlēšos", kaut gan eksistence viņam saka - tev ir jātop, tev jāizvēlas! proti, te ir nošķīrums starp being un becoming