bet redzi, varbūt tā coping problēma ir dēļ tā, ka cilvēks šo stāvokli lieliski apzinās (ir ielūkojies bezgalībā), yet dzīvo kā dzīvojis, grib taisīt kaut kādus kompromisus, nošķirt garīgo un mistisko dzīvi no laicīgās dzīves, kā jau ierakstā mini: "jaaiet nodaliit mistiku no laiciigaa. ko lai es daru ar tik lielu teritoriju mistikas? kaa lai es izkaartoju laiciigumu shajaa teritorijaa kaa absurdas, komiskas, sirreaalas meebeles?"
varbūt tas nemaz nav iespējams, šādi šķirt un dalīt to, kas sākotnēji varbūt ir siets kopā vienajā un nedalāmajā? jo cilvēks, apjautis mistisko, tomēr vēl grib laipot starp abām pasaulēm, grib ielaisties kompromisos, vilkt robežas, likt dažādas sejas, publiskās, provātās, mistiskās, utt. te ir runa par attieksmi, Buda, piemēram, dzīvoja laicīgajā, Bodhisatvas arī, bet, manuprāt, viņi nenošķir, nedala, nekonstruē, viņiem nav divas sejas, viņi vienkārši ir kā spīdošs lotosa zieds nātru un visādu sapinušos krūmāju aizaugušā dārza vidū.
Aristotelim bija interesantā ideja, ka dvēsele ir miesas forma (apveids). miesa ir matērija, bet dvēsele ir forma. matērija viņa metafizikā ir potenciālais (bronza kā izplūdusi, nenoteikta masa, ar ko var apieties visādos veidos), iespējamais, bet forma ir īstenotība, aktuālais (bronzas masa ieveidota kareivja statujas formā), proti, miesa ir iespējamība, bet dvēsele šo iespēju formē un īsteno. dvēsela kā miesas īstenotība un aktualitāte. miesa, savukārt, kā dvēseles iespējību materiāls, miesa kā iespēja.
- Post a comment
bezsejainie dievi (narrenschiff) wrote on February 15th, 2016 at 04:57 pm