eu, loh!
bijām plānojuši piektdienas rītā septiņos izbraukt uz sēnēm, bet dažas stundas pirms tam kārlis saprata, ka nebūs tas, kurš pats piecelsies, tāpēc atsūtīja man lūgumu modināt ar telefonzvanu. drīz pēc tam viņam radās ne tikai aizdomas, ka viņu nepamodinās arī mani zvani, bet arī burvīga ideja - pohujā naktī braukt pie manis un pagulēt viesistabā uz dīvāniņa, jo klātienē jau nu es viņu točna pamodinātu. žēl, ka šī ideja netika realizēta. divu iemeslu dēļ: 1. viesistabā uz dīvāniņa guļ mana mama, kurai kārlis sacītu: "pabīdies, mazā, nav vietas!" 2. es viņu būtu pamodinājusi un līdz ar to izbraukšanu nenovilcinātu par 2 stundām.
pa nakti nevarēju aizmigt no patīkamā satraukuma par to, ka atkal ar dročīšanas apvienību 1987 (es, anete, kārlis, uldis, odiņš, golfiņš) brauksim sēņot. es viņus dievinu, jo 1987 nemētā stulbus prikolus, viņu klātbūtne mani nemēdz aizkaitināt un mēs protams viens otram pasniegt palīdzīgu roku un maizītes. kā reiz teicis ķēniņš ardvins, vajag cīnīties ar to, kas mums ir, tāpēc, ja viens no mums ir simt reižu pārģērbies un beigās uzvilcis gumijniekus, tad šis ir tas cilvēks, kas pasniedz palīdzīgu roku līdzsvaram, lai citi varētu iet pāri trauslai un nenopietnai zaru laipiņai un beigās tāpat iekāptu grāvī. kārlim tas bija pienākums, jo pat uz viņa apaviem bija rakstīts, ka tie paredzēti kāpšanai grāvī.
mēs atkal smējāmies par uldi un to, ka viņš pielasījis pilnu dirsu nepazīstamu sēņu, bet atkal viņš smējās pēdējais, jo mēs atkal pēc sēņošanas iebraucām sējas veikalā, lai atkal nopirktu saldējumu un limpeni, bet uldis atkal uzzinātu, ka viņa sēņu kaudze atkal patiesībā ir ne tikai ēdamas, bet arī ļoti augstvērtīgas sēnes, kas viņu padara par augstmani.
golfiņš mazliet bija apvainojies par to, ka neņēmām viņu līdzi mežā, un nolēma mums par to atriebties rīgas centrā - noslāpa brīvības un ģertrūdes ielas krustojumā. nu, neko, izkāpām, samīļojām golfiņu, iestūmām, un viņš aizgāja rūkdams. to pamanīja 3.autobusa šoferis, un viņu pārņēma balta skaudība, tāpēc viņš mūs mēģināja nonest no ceļa, par ko nākamajā krustojumā dabūja simt mūsu vidējo pirkstu. kaut arī mums kopā ir 10 kāju, 10 roku un 4 riteņi, tas tomēr bija iespējams.
mājās man nesanāca paēst, jo galvenais bija salikt galerijas visam 1987, un bija jau jāpiš uz pēdējo astrobangu ar mētru un pēdējo bez mēmā. kamēr pisu, sapratu, ka ir pienākusi tā diena, kad gribu iedzert šmigu. dzērusi nebiju precīzi 4 nedēļas, jo gaidīju mirkli, kad to gribēšu darīt, kā arī skatījos, kas ar mani notiek. eksperiments ir pierādījis, ka nedzeršana stabilizē garīgo pašsajūtu (ja ne stabilizē, tad palīdz saprast, kas to labilizē), bet pasliktina fizisko pašsajūtu, jo nedzert vispār taču ir tikpat slikti kā ķemmēt katru dienu. pēc 4 nedēļām mierīgo garīgo sajūtu sāka nomākt sliktā fiziskā pašsajūta, kas nozīmēja, ka šī muļķošanās ir jāizbeidz. protams, piepisos no pazemojoša šmigas daudzuma, bet vismaz nebiju vienīgā, kas bija piekodusies. par to liecina kaut vai koduma pēdas uz mana pleca. pālī jutos brīnišķīgi, un vispār sanāk, ka manam tēvam, kurš pirms pāris nedēļām apgalvoja, ka darbu atrast man traucē nedzeršana, ir taisnība, jo atliek aiziet uz krogu un piemesties, lai gan es, gan konste saņemtu konkrētu piedāvājumu. pālī mani neskumdināja pat fakts, ka varbūt anete neprecēsies ar mums, bet gan ar mārtiņu līb. tas ir pilnīgi skaidrs, jo, kaut arī viņš ir mēms, viņi šņabi dzēra ar vienādām kustībām, turklāt tad, kad mārtiņš līb ļoti spēcīgi iebilda pret došanos mājās, anete mums norādīja, ka viņš noteikti grib palikt te ar viņu. ar pēdējām saprāta un spēka paliekām kārlis tomēr mārtiņu līb ņēma aiz ķermeņa, kam mārtiņš līb pretojās apmēram tāpat, kā māsas mopsis pretojas kustībai uz priekšu tad, kad grib būt slinks un resns. kāds izpalīdzīgs džeks, redzēdams gumijas cilvēkus, nolēma atvērt durvis un tās pieturēt, lai vismaz tas nebūtu jādara mums, taču par to gandrīz saņēma pa muti no mārtiņa līb, kuram bija licies, ka šis džeks ir kaut ko uzdirsis. drīz pēc iziešanas no kroga džeki turpat arī pakrita, jo cīņa starp iešanu uz priekšu un palikšanu uz vietas bija spēcīgāka par viņiem abiem. taksī uzzinājām, ka pulsktenis ir jau pusseši, un, iespējams, fanojām par neverneding story mūziku, bet tikpat ļoti iespējams, ka tas notika citā vietā un citā laikā.
no rīta mārtiņš līb bija priecīgs, ka viens darbiņš jau izdarīts - viņš pamodās ar visām drēbēm, tātad nebija jāģērbjas. turklāt nekas nebija pazaudēts un pat palikuši pāri daži lati, kuri ar steigu tika notriekti alū, pelmeņos un sievietēs, kas mums palīdzēja skatīties latvijas mūzikas kanālu, kas ir dzīvs pierādījums tam, ka latvijā uz 1000 iedzīvotājiem ir 1500 mūziķu.
saņēmām uzaicinājumu spēlēt katanu, bet, tā kā to bija izteicis šī gada latvijas čempions, uzskatījām to par izaicinājumu un pierādījām to, ka vinnē tas, kurš riskē - kārlis uz maču brauca ar trolejbusu pa zaķi un spēli vinnēja. man bija biļete, jo es esmu par drošību. tāpēc man vienmēr ir līdzi prezervatīvi un 4 lietusjakas, bet es nekad nevinnēju