Un tuvojoties datumiem, mana nostāja "kāpēc gan man nepamēģināt" un "ir gana daudz citu iespēju" jau ir pārvērtusies nostājā "man to obligāti vajag" un "ko es īsti darīšu, ja nē". Šī nostāju maiņa rada, protams, zināmu devu nervozitātes, diemžēl pozitīvu iznākumu iespējams panākt tikai nemaz nenervozējot. Pat maza deva nervozuma jau uzeiz atņem jel mazākās cerības uz veiksmi, tāpēc līdz šim valdošais pofigisms bija īsti vietā.
Un man ir tikai 10 dienas. Nu labi, 12. Bet no šīm 12 dienām 4 es nestrādāšu - tādad tikai 8 dienas. Tā ir viena nedēļa. SASODĪTS!!!!!Vienā nedēļā ko sagrābt ir tikpat kā neiespējami. Un fakts, ka mājās nevari īsti atpūsties, jo tā arī nesaproti, ko otrs īsti dara un domā, rada domu, cik labi šādos brīžos ir būt vienam. Kad vari mierīgu sirdi radīt nenormālo haosu mājās, nedomāt vispār par vakariņu esamību/ neesamību, nevienam netraucēt ar savu nīgrumu un nervozitāti un no darba kad neatrauj nekādas blakusdomas. Un pats galvenais - nevienam nevajag atskaitīties par rezultātiem.