Today is THE DAY
Aizvakar ciemos pieteicās bijusī klasesbiedrene, esot kāda vajadzība. Ierodas un lūdz, lai aizdodu vienu savu kleitu. Nenoturējos neapvaicājusies, kam viņai vajadzīga konkrētā rozā parpala? Un lēdija sper āra: es 5dien precos! Laulības gan nebūšot tādas tradicionālas, bet tomēr... Pievēru žokli, noturējos ar +/- normālu sejas izteiksmi un sāku uzdot papildjautājumus...
Tad nu tā - savu nākamo vīru viņa iepazinusi janvārī, redzējusi gan tikai pāris reižu, jo džeks (13 gadus vecāks par savu līgavu) jau 7to gadu sēž par slepkavību. Kopā šos savedis viņas brālēns, kuram tāda pati rūtaina šī un iepriekšējo divu pavasaru saulīte bijusi. Sācies telefonisks romāns, kas šodien vainagojas ar laulībām zonā... Esot baisi nopietns cilvēks, ar atbildības sajūtu, u.t.t. Ne tāds, kā citi un, protama lieta - nevainīgs.
Pēc ceremonijas viņa tur drīkstēšost palikt diennakti. Par kleitu lai neuztraucoties, tā viņai visdrīzāk tikšot žigli novilkta.
Feini, es jums teikšu. Nē, nu man nav žēl, lai jau. Tikai skumji, ka viņiem vēl 2 gadi jāgaida līdz kopdzīves uzsākšanai.