Melnbalts stāsts par sniegavīriem (jeb tieši kādas muļķības es rakstu, saskatījies meistara darbus)
Kravas mašīna sacēla putekļu mākoņus; kādreiz, kad vēja bija mazāk, tie palika karājamies līdz lēnām nosēdās, bet tagad vējš bija, un daudz, un šie mākoņi aizslīdēja un pajuka.
-Kā vējš skrien... – Geroms teica Andersonam; Andersons vadīja mašīnu, bet Geroms bija vecs. Vecākais ciemā, faktiski.
-...kā miets... atduras, - viņš sagrāba Andersona plecu savos līķkaulainajos pirkstos un sāka šņākt elpojot un arī runājot.
-Tu... hššš... neprāti...
Kravas mašīna šūpojās un tādēļ čīkstēja, augšā, lejā un uz abiem sāniem, čīk, čīk, čīk.
-...tu mūs nogalināsi...
Andersons iegrābās stūres ratā, stingrāk.
-Viss...
-Brauc lēnāk!
-Viss ir kārtībā...
-Brauc, hššš, lēnāk!
-Tu tūliņ būsi mājās...
Andersons sāka taustīties pēc cigaretēm.
-Tu vienmēr...
Viņš iebrauca, tankš, bedrē, žigli savaldīja mašīnu un turpināja meklēt.
-...esi skrējis.
Andersons atrada cigaretes tieši laikā, lai...
-Nekad...
...nobremzētu pie Geroma mājas.
-...nekas nemainās
!
Putekļi aizskrēja nedaudz pa priekšu kravas mašīnai un tad izklīda.

Četras meitenes izkāpa no grāvja. Divas, abas Andersona meitas, un veikalnieka meita Agnese un tuklā Jūlija, kura trim pārējām nemaz nepatika.
-Ēh, - viņa kliedza, - čūskas!
-Aizveries, resnā!
-Resnā!
-Resnā!
-Te nav nekādas čūskas!
-Čūskas vispār ir tikai otrā galā, pie maiznieka dīķa, un te nekādu čūsku nemaz nav!
-Jā!
Saule karsēja; par spīti vējam bija karsti; gaiss drebēja.
-Viss! – Jūlija šņāca, viņas rokas savilktas dūrēs, un, arī nedaudz drebot – Viss, es eju mājās!
Viņa uzkāpa uz ceļa un devās prom, sizdama kājas, un smagi sizdama, un tas sacēla putekļus un šis bija viens no tiem ceļiem, kuru putekļi paliek uz kurpēm un augstāk, ja nepaveicas, tad matos.
-Nē, paliec!
-Paliec!
-Paliec!

Jūlija ieveda meitenes mežā, „Es,” viņa bija teikusi, „zinu noslēpumu.” Viņa teica, ka viņas pašas noslēpumu neatradīšot, nekad. Un mežā bija tumšs un tur bija vēsāk, un tas bija labi, jo tveices ārā bija par daudz.
Un tad, un tur tas bija.
Sniegavīrs.
Viens un netīrs, un pakusis.
Meitenes sastinga un tad visi stāvēja un nekustējās. Saule pārvietojās, tā bija jau krietni citur, kad Agnese beidzot saņēmās un teica
-Tu esi mana vislabākā draudzene,
Jūlijai un pieskārās sniegavīram; tas bija auksts un viņa atrāva roku un tad atkal pielika un pēc laika vēlreiz atrāva, šoreiz to klāja ūdens; viņa jautāja:
-Tas ir ūdens?
-Jā, - Jūlija atbildēja, - jā, es zinu, es pagaršoju, tas ir ūdens.
-No kurienes tur ir ūdens?
-No tā baltā...
-Kas ir tas baltais?
-Ūdens?
-Nē, ūdens nav ciets!
Saule kustējās, tā bija aiz kokiem, kad meitenes beidzot aizgāja prom; tovakar zibeņoja un tādēļ Agnese negulēja, un viņa bija priecīga.

-Es vēlos, kaut viņiem būtu vēzis.
-?
-Es vēlos, kaut tiem bērniem būtu vēzis.
Bērni skraidelēja ap sniegavīru, pieskārās un reizēm izrāva no tā gabalus. Šis sniegavīrs vairs nebija mežā, šis bija ciemā, starp pasta kantori un veikalu.
-Kuriem?
-Visiem.
-Skaties... Geroms.
Geroms nāca lēni; bija mazāk karsts, kā pirms nedēļas, bet naktīs joprojām zibeņoja.
-Gerom...
Geroms pacēla cepuri.
-Nu, Gerom...
-...
-Ko teiksi, Gerom?
-hššš...
-?
-Viņš teica, ka vējš skrien.
-hššš...
-Geroms saka, ka vējš skrienot un skrienot.
Vecis devās prom, viņam rokā bija spieķis un mugurā kupris.
-Es vēlos, kaut viņam būtu vēzis.

Abas Andersona meitas bija dārzā, aiz sienas, kurā nebija logu.
-Iemācīsi mūs smēķēt?
Kopā ar viņām bija Otto, viņš strādāja servisā un pārsvarā smirdēja.
-Visiem, - teica Andersona sieva, viņa ar vīru bija virtuvē, - ir bail.
-...
-Tie...
-...
-Tie visus biedē!
Sniegavīri, tagad to bija daudz.
-Nē, - teica jaunākā Andersona meita, - nē, es negribu!
-Beidz! Tētis arī smēķē!
Bija silts; viņa sarāvās, it kā saltu, bet nesala, nekad, jo nekad nebija auksts.
-Smēķēšana ir slikta... – Otto centās pārliecināt.
Andersons dzirdēja „nē” un gribēja iziet no virtuves un tādēļ viņš izgāja no mājas, lai noskaidrotu par „nē”.
-...tikai tad, kad tev vairs nepatīk...
-Es negribu kā tētis, es negribu smēķēt!
Viņš apgriezās ap mājas stūri un ieraudzīja sniegavīru, tas bija pie sienas, sienā, it kā būtu līdz pusei izgājis tai cauri. Viņa sieva sekoja, un nobijās.
-Man ir bail, - viņa teica.
-Man nav bail, - viņš teica.
Tad Andersons aizgāja, aizgāja pēc dēļiem, pēc naglām un pēc āmura.

Uguns! bija tās dienas vārds.
-...uguns, uguns, uguns... – skaļāk un klusāk skanēja no visām pusēm un visiem.
Visiem bija arī lāpas; visiem, izņemot Agnesi un Andersona meitas un tuklo Jūliju, viņas arī neteica „uguns”; arī Geromam nebija lāpas, bet viņš uzmundrināja dedzinātājus, staigādams starp viņiem un liesmām. Andersona šeit vispār nebija, viņš bija mājās.
-Daudz benzīna aiziet... – teica Otto, uzreiz pēc tam viņam uz pleca uzgūla pārliecinoša un atgādinoša roka un tad viņā atgriezās pienākuma sajūta, jo sniegavīri bija jāaplej ar benzīnu, lai tie degtu un kustu labāk.
-Mēs nebaidāmies!
Meitenes vēroja to, kas notika, un klīda arvien tālāk no pūļa.
-Tagad!
Un viņām tā kā nedaudz palika bail.
-Tagad lai viņi baidās!
Viņas gāja prom, un, kad bija gana tālu, un prom no uguns, viņas caur un caur sajuta ko tādu, ko līdz šim bija jutušas tikai plaukstās; tur bija aukstums, tāds pats, kā no sniegavīriem.
-Jā nu patiešām, cik tad tādus var pieciest!
-Lai protās!
-Viņi mūs izaicina!
-Mēs nebaidāmies!
Ar laiku visi bija sadedzināti un benzīns arī vairs nedega un nesildīja un visiem palika auksti.
-Ko vējš... – teica Geroms.
Cilvēki devās pa mājām un nesvinēja.
-...ir atpūtis...

Agneses tēvs skaldīja malku.
Brakš.
Brakš.
Plītī bija liesmas, bet bija auksti; sienas bija plānas un reizēm pat cauras un vējš arī pūta tām cauri.
-Man salst!
-Visiem...
Brakš.
-...salst.
Pēdējās dienas bija aukstas; neviena sniegavīra vairs nebija.
-Andersoniem nesalst...
-Andersons!
Brakš.
-Andersons ir traks! Andersons! ha, viņš taču...
Brakš.
-...viņš taču pat nebija...
Brakš.
-...kausēšanā. Viņš taču pat nekausēja!
Brakš.
Brakš.
-Es iešu pie Andersoniem! – Agnese teica un aizskrēja.
Laukā bija pat vēl aukstāk, un kļuva vēl un vēl vairāk un vēl aukstāk. Viņa skrēja, bet tas bija grūti, aukstums traucēja un kļuva vēl grūtāk, un viņa vispār vairs knapi varēja paskriet.

Andersons smaidīja.
-Manas sienas...
Viņa sievai bija bail, nez no kā un ar katru dienu vairāk; viņa bija ierāvusies stūrī; abas meitenes sēdēja pie krāsns.
-...manas sienas ir labas, vai ne? Labi...
Te bija siltāk kā citur. Andersons staigāja pa istabu, ar roku pieskardamies sienai šur un tur. Meitenes reizēm pacēla plaukstas pret krāsni un reizēm paskatījās viena uz otru; neviens īpaši daudz nerunāja, tikai uguns sprakšķēja.
Bum!
Bum!
Kāds klauvēja pie durvīm.
Meitenes paskatījās uz tēvu, un viņš uz durvīm.
-Tēvs?
-...
-Durvis...
-Jā!
-Durvis, tēt...
-Ahā!
-...
Meitenes piecēlās un gāja atvērt durvis. Viņas paskatījās viena uz otru un pagrieza rokturi. Durvis atvērās un caur tām saļima Agnese. Meitenes paskatījās uz draudzeni un tad ārā pa durvīm. Viņas izgāja pa durvīm un sāka smaidīt, jo sniga.

Beigas.