Biju pēc puķes un puķpoda, pār mani nāca apjausme par smagumu, kaut kāds apskaidrības mirklis, enlightenment.
Uzrakstīju zīmīti uz dzeltena apļa, saarhivēju divas filmiņas, rokas paguva nosalt (bet vispār šodien ellīgi karsts, ne?).
Padarīšu vēl no (ne)svarīgu un braukšu iemainīt puķpodu pret galdu.
Patīk, kad nav jārunā, kad komunikācija izdodas pat bez vārdiem.