Sasodīti grūti domāt!
Vakar gulēju gultā un domāju, kas notiek???Sen nebiju jutusies tik...pat nezinu, kā var raksturot tādu garīgo stāvokli!šī vieta(sviesta ciba) ir piespiedusi mani domāt!Pieķēru sevi, ka nu jau kādu laiku nebiju domājusi, biju padevusies notiekošajam un ar nolemtības sajūtu un īgnumu sekojusi tam.Un te pēkši....es atkal sāku domāt, un atskārtu, cik tas ir sasodīti smagi un, kādu tas prasa iekšējo enerģiju un spēku!
Esmu novārgusi!
Šādai domāšanai nāk līdzi arī vēlme pretoties apkārt notiekošajam sviestam.Es saprotu, ka tā ir tikai mana pasaules uztvera, ka, varbūt, tikai man šķiet, ka pasaule ir kļuvusi nejēdzīga, ka tikai man gribas pret to cīnīties... Tādā hgadījumā, ja tas tā ir tikai man, un es cīnos viena, vai ir vērts, vai es necīnos ar Donkihota vējdzirnavām?!?!Ta''cu manī tas rada zināmu mieru, šī apziņa, ka es kaut vai iekšēji cīnos, rada mieru...iluzioru mieru, jo īstenībā es ar savu cīņu neko nepanāku!!!
Ok. Never mind.........