Šorīt atkal gribējās raudāt. Es veselu gadu esmu Cibā un pirms gada viens no maniem pirmajiem ierakstiem arī bija par šito, bet es nemāku to formulēt. Reizēm es raudu. Reizēm darbā. Visbiežāk neadekvāti. Šoreiz nemaz negāju ārā uz terases. Cerams, nesaslimšu.
Uzplēsu arī zeķubikses. Bet vēlāk, kad paēdām, es aizgāju uz Drogām nopirkt jaunas zeķubikses, un vēlāk puiši bija diezgan mīļi, bet vakarā es biju pie friziera. Tomēr no brūnajiem galiem tik viegli vaļā netikšu. Pa centimetram vien. Bet citādi ir smuki. Galvas augša jau velk uz blondo:D redzēs, kā būs ar domāšanu.
Un patika man pie tās frizieres sēdēt, ziniet. Nekur nav jāskrien, sēdi un domā pie sevis domas, maigas un skumjas.