kaut arī pa ceļam vienu vai varbūt pāris reizes paslīdēju un nokritu, tomēr pasēdēt i love you pie normāliem cilvēkiem, kas neprasa robiju viljamsu un tiesto, bija īsts baudījums, tik īsts, ka neko vairāk nevajadzēja un pat mana atbilde uz "kā iet?" likās patīkama, jo tā ir atbilde normāliem cilvēkiem. sevišķs prieks bija par mistera sensora ierašanos un iepazīšanos ar meitenēm un dzeršanu uz krīta. kaut arī biroju ballītē bija daži smuki zēni un personīgais sulainis, par kuru jau iepriekš biju brīdināta, ka šis džeks vakara beigās nāks līdz ar mani likt muzīku. šī bija pirmā ballīte, kad "vakara beigas" pienāk pusstundu pēc vakara sākuma, bet tas bija drīzāk kruti, jo sulainis rūpējās par to, lai mierīgi varētu izbaudīt bārmeņa sabiedrību. bārmenis ir smuks un necieš bezalkoholiskos dzērienus. ja nebūtu kārļa, kura meita tobrīd uzauga bez tēva, es nošautos aiz drūmuma, bet kārlis rādīja, kā tieši ir jāizmanto efekti (provizoriskā pults pirmreizējā ieraudzīšana - vakardiena). bļe, tikko māsai aizdegās panna, jāiet dzēst, čaviņās.