Klejotājs -

īstenībā cilvēks var radīt pats savu zemi. un dzīvot viens. tāpēc laikam arī ir radies teiciens "free your mind" un "state of mind".

katrs no mums var izveidot pats savu pasauli un dzīvot tikai prātā. kaut kur, kur vietas nosaukums nav svarīgs. audzēt kokus savā zemabziņā, lai kādā krāsā tie vien nebūtu, jo neviens jau nezina, vai zaļu krāsu nevar pēkšņi nosaukt par oranžu. tikai sabiedrība tam nav gatava. visur tiek mācīts dzīvot pēc principiem, ko varētu nosaukt par refleksiem - līdzīgiem kā dzīvniekiem. kā ēst, kā medīt, kā izdzīvot. šis ir auksts, tas ir karsts, tas sāp, tas ne.

sabiedrība nemāca un mēģina sevi aizsargāt, šādus īpatņus, kuri pāragri ir sapratuši prāta atbrīvošanu, izolēt. tā aiziet ģēniji, dažādi augsta ranga mākslinieki, zinātnieki, arī raganas. tā rodas vientuļnieki, kas sabiedrībā tikai refleksu rezultātā tiek nievāti un atzīti par nepieņemamiem. un lai sevi pasargātu (protams tikai zemabziņā iestrādātā pārliecībā) cilvēki seko. un padodas.

par to varbūt ir arī mana pēdejā epifānija

īstenībā mēs pat nezinam, vai tas ko mēs redzam ir tas ko vajag, vai tas ko mēs gribam. šizofrēniķi, kas redz, to ko citi "parastie" cilvēki neredz, iespējams ir vieni no iedīgļiem sava prāta atbrīvošanai. jo viņi redz, jūt un izdzīvo to, ko vēlas un kas ir tikai viņu pašu izveidotajā pasaulē. un vēl uz šādas pasaules esamību norāda tas, ka šizofrēnija nav ārstējama. apārstējama, paārstējama, saārstējama, bet ne ārstējama. iespējams, ka tā ir tā prāta brīvības pienenes sakne, kas, ja "neārstēta", spēj izplesties un ir iesakņojusies mūsu prātos no laika gala. tas, ko cilvēkiem ir jāsasniedz, ja jau ar to nevar cīnīties. ja nāks pasaules gals un saule uzsprāgs, mēs jau to arī nespēsim apturēt. es domāju, ka nespēsim. bet, cerams, mēs jau spēsim savu prātu novietot kur vien vēlamies. un varbūt tad mēs spēsim dzīvot mūžīgi. jo prāts ir tik pat ilgs, cik ilga ir pasaule. tava prāta valsts pastāvēs, kamēr sabruks vai arī tu pats vai sabiedrība to iznīcinās.