Ja pasaule nemainās, es uztraucos. Man patīk atskatīties uz kaut kādu laiku pagātnē, salīdzināt to ar tagadni un nospriest - jā, kaut kas ir mainījies.
Jo ir skumji, ja nekas nemainās. Ja tu nekļūsti laimīgāks, smaidīgāks, vairāk sasniedzis vai izbaudījis. Vai vismaz rūdītāks.

Tajā pašā laikā ir taču patīkami atgriezties atpakaļ kādā vietā, kura ir mīļa (HAHAHAHA, it kā tas tagad būtu iespējams. Pat lauki kaut kā ir zaudējuši miera ostas statusu), un saprast, ka par spīti visādiem pasaules trakumiem tā miera osta nav mainījusies. Ka ir vieta, kur atgriezties un patverties.

Vot, tur tas āķis slēpjas laikam. Ka nav māju = nav miera ostas = nav miera.
Nakts sviests un sarunas ar sevi.