Dīvaini, lietus atkārtojas arvien biežāk. Bet katru dienu viens un tas pats. Jo biežāk tas atkārtojas, iespējams arvien biežāk (bet cerams,ka retāk) ierūgst ļaužu sejas. Ne visas. Pieradušās.
Vakar es braucu uz skolu un meklēju ielās un ļaudīs mīlestību. Braucu tramvajā un domāju - cilvēks ir atgājis no mīlestības un dabiskais stāvoklis ir bez tās, vai bez mīlestības dzīve ir ar piepūli?

 
Īstenībā pavisam nesen kādā ļaužu grupā uzturoties dzirdēju pavisam vienkāršu, skaistu ieteikumu, kā nelielu uzdevumu katrai dienai. Vismaz reizi dienā saskatīt mums sūtīto mīlestību, vismaz reizi dienā ar to svētīt kaut vienu cilvēku. To sakot jaunā lēdija skatījās debesīs un tur pēkšņi lidoja baloni. Šis brīdis manā atmiņā ir īpašs un tas man atgādina par brīnumu.

jautājums tomēr paliek atklāts - mācīties klausīties ir vērtīgi un nav viegli. Klausīties cilvēkos. Ieklausīties. Klausīties nau grūti. Dažkārt sadzirdēt grūtāk. Bet ieklausīties cilvēkā nevis savā prāta kritiķī, kas paralēli komentē. Tas patiesībā iedod mieru. Mieru dod tas, ka katra darbība, kas tiek darīta, notiek ar koncentrēšanos tikai uz to. Tas, manuprāt, šķietami dod vairāk enerģijas, jo tā tiek patērēta konkŗētai darbībai, tikai tā mirkļa darbībai. Tas, pēc pieredzes nodrošina arī darbam lielāku produktivitāti... arī daudzko izskaidro...

Cilvēkiem uz galvas krīt slapja un vēsa mīlestība, grib, lai to sasilda kaut ar mazu prieku par citādo skaistumu, par to, ka lāse grib vienot debesis ar zemi!