---
"Rotting Christ" – ļoti interesanta mūzika, ļoti ļoti manā gaumē, taču pieļauju, ka objektivitātes labad tāpēc arī daudz mulsinošu klasiska smagā roka klišeju, kuri disonē ar to, ko gaidi no trū blekmetāla.

"Satiricon" – nu tur nebija dvēseles. Varbūt ka ziedu laikos viņi bija "SOAD pirms SOAD", bet pašlaik es nenoticēju ne brīdi šim norvēģu Polikarpam [izskatā, ne mūzikā], kuram sieva izrakstījusi rūnām vestīti uz vietējo traktoristu zaļumballi.

"Behemoth" – diži, iespaidīgi, jaudīgi, it sevišķi scenogrāfijas un tai pakārtoto mizanscēnu dēļ. Žēl, ka nevarēju palikt līdz galam, tas būtu bijis viens no pēdējā laika dziļākajiem koncertpiedzīvojumiem.