starp rokām iesprūdis taurenis


(šis būtu pelnījis pavisam atsevišķu ierakstu, bet negribas jau atkal būt tam cilvēkam, kurš jūsu friendlistē līdz pusdienlaikam atstājis jau kādus 6nospiedumus. Tātad: šodien ir februāra pēdējā diena. Divi iemesli atzīmēšanai)

(arī kaķis aplipis ar mūsu negausīgo ēšanu - paēdis brokastis (pusotru reizi jau!), sēž un uzstājīgi ņaud pēc vēl kādas porcijas)

(ja jums ir bezmiegs, mana māmiņa no pieredzes iesaka jums palasīt Civillikumu)

(ir pazīstami šitie skumjie centieni savu prātu kustināt pareizajā virzienā, censties sev kaut ko iestāstīt. No vienas puses - skumji. No otras - arī tas ir apsveicami, nu, kaut ko ar sevi tomēr mēģināt darīt, nevis mūžīgi vārtīties jau pierastajās nātrēs, kuras beigās izrādās vien par maigiem raspodiņiem, piemēram, esam)

(dienu nupat sāku pavisam sev neraksturīgi - cepu pankūkas. Esot viena mājās. Un tas jau atkal noved pie neskaitāmām filozofiskām domām un to pavedieniem (piemēram, par to, ko no citiem uz laiku aizņemamies un par to, ko pavisam paņemam un organiski iekļaujam sevī. Piemēram, pankūku mīklas gatvošanas tehniku (resp., nomainām iepriekšējo, mūžīgi bijušo un vienmēr it kā pareizo tehniku pret ko jaunu, bet kas tomēr, jāatzīst, strādā daudz labāk), ideju par to, ka burkānus var (un vajag) cept raušos, vārdu kēkss vārda kekss vietā, uz veselību iepriekšējā uz veselībām vietā. Un vēl miljons kā cita). Un vēl mana aizdedze ir superlēna, jo tikai tikko sapratu kaut ko, ko man nolasīja priekšā vakar. SCORE)

(pēdējo dienu raksturīgākā sajūta - tāda kā adatiņu tirpoņa degungalā, deguna iekšpusē - pie lieliem aizkustinājumiem/gandrīz raudāšanas)

(sagaidīšu mājās mīļo (tikmēr ēdīšu pankūkas un skatīšos nakts Oskarus), aizdosimies līdz Čiekurītim un tā) (humpalas, mēs nākam, gatavojieties uzbrukumam!)

(varbūt tas tāpēc, ka blakus nav neviena, kurš pateiktu, ka ir sanācis šausmīgi, bet man šķiet, ka pankūkas ir izdevušās. Neticami)