Muļķības sajauc galvu, sadusmo prātu. Un tā aizbēg no prāta prom tas, ko gribēju vēl pierakstīt pie viena no iepriekšējiem ierakstiem. Sīkums, bet patīkami. Nieks, bet būtiski, nolādēts.
Gr.
Gulēt un.. Tad kaut kādu.. četru dienu maratons? Uh.
Forši jau tā - daudz kas notiek apkārt, visu laiku kaut kur jāskrien, kaut kas jādara. Nav ne vainas tam. Tikai tas nozīmē, ka sanāk arī vairāk saskarties ar cilvēkiem. (un tas nozīmē, ka sanāk arī vairāk slēptu dusmu un mazu aizkaitinājumiņu, kuri beigās saveļas bumbā un aizrullē no prāta prom to, ko visvairāk negribas laist prom)

Un šī visa maratona sakarā (vairāk vai mazāk maratonīga izjūta man būs, šķiet, vismaz līdz dzimšanas dienai) - es baigi labi spēju iztēloties, kādas būs (varētu būt) marta beigas. Un aprīlis. Emocionālā ziņā.
Man ne visai patīk tas, ko iztēlojos. Jo zinu, kāda būs apkārtējā vide, atkal vides maiņa, nogurdinājums, vainas izjūta, aizkaitinājums par neko uz visiem un ai.
Labi. Viss. Metu pie miera šito bezjēdzīgo ranting. Miegs, miers, bērziņš.