Izslēdzu no apziņas vakarvakaru un sāku šodienu ar šo te, ko atradu, (pār)kārtojot mantu pasauli sev apkārt šorīt.
Tātad, ievadam - vidusskolā mums vienreiz latviešu literatūrā, kad mācījāmies par Ziedoni, bija jāsakārto viņa dzejoļu izlase. Jānosauc, jānoformē un viss pārējais. Turklāt katram dzejolim blakus jāsacer impresija par konkrēto dzejoli.
Tad nu savā papīru kastē uzgāju divas lapas no pašsakārtotās izlases - nepareizi kaut kas printējies vai liekas palikušas pāri.. velns viņu zina. Un vienā no lapām bija šī impresija. Tiem, kuri Ziedoņa daiļradi pārvalda, droši vien būs skaids, par kuru dzejoli tas ir. Tiem, kuri nepārvalda, nebūs, bet tas nekas.
Un lūk (bāc, tomēr kaut kādi klišejiski tie vārdi. Bet nekas. Tematiski pēdējam laikam tik un tā):




Maza dzīvojamā mājiņa nekurienes vidū, ziema. Viena no retajām saulainajām dienām, saule ir žilbinoša un augsta. Sniegs - līzd pat jumtam sasnidzis, mājiņas iemītnieki sauli nevar saskatīt. Sniegs ir logiem priekšā. Durvis atvērt nevar, jo sniegs tās aizslēdzis. Logus - arīdzan, jo tad sniegs piepildīs mājiņu - vienīgo vietu, kur saglabājies kaut neaudz siltuma un gaišuma. Visapkārt - tumši zila tumsa, kuru rada sniegs.

Bet padomājiet, ja jūs esat mājiņā iekšā, kā jūs varat zināt, ka saules nav, ka izejas nav? Ka, pamēģinot izrakt taciņu ārā no sniega, jūs ārpasaulē nesagaidīs saule?

Varbūt ir vērts mēģināt?